Baigā gada rētas smeldz joprojām

Zigrīda tāpat kā vairums izsūtīto liktenīgo datumu atceras tā, it kā tas būtu noticis vakar. Divpadsmit gadu vecā meitene, tērpusies vieglā kleitiņā un portfeli rokā, kopā ar mazo māsu un vecmāmiņu devās apciemot tēti, kurš strādāja Katlakalnā. "No rīta tēvs aizgāja uz darbu, pie mums ienāca un teica, ka jābrauc uz Rīgu. Domāju, ka noteikti vedīs mājās pie mammas. Vēl tēvu pasauca, nodomāju, ka pavisam labi - kopīgi brauksim mājās," atminas sieviete. Taču ceļš aprāvās Šķirotavas stacijā, kur jau simtiem citu ļaužu piepildīja lopu vagonu ešelonus. "Viens no zaldātiem teica, ka ātri jāatvadās, vīriešus vedīšot atsevišķi, tāpēc tiksimies galā. Tētis mūs ar māsu apskāva, iedeva buču un teica, ka, iespējams, tiekamies pēdējoreiz. Tā bija pēdējā buča no tēva," pieklusinātu balsi saka Zigrīda. Tēvu gala stacijā, protams, nesastapa. Tikai pēc vairākiem gadiem ģimeni sasniedza vēsts par lodi, kas kā sods sev līdzi aizrāva viņa dzīvību.Meitenes kopā ar vecmammu ielika vagonā pie mātes, kas nakts vidū bija izrauta no gultas: "Mamma padomāja, ka vedīs uz cietumu, apģērbās, un viss. Bet viens no zaldātiem nometa segu uz grīdas, ielika tur mūsu kristāla vāzi un teica, lai tomēr paņemot ko līdzi. Tās arī bija vienīgās lietas mūsu pūrā. Citām ģimenēm jau bija gana visa kā, taču, ja tas zaldātiņš nebūtu ieteicis ko paņemt, mums vispār nekā nebūtu, vien tās kleitas, kas mugurā. Vienai sievietei bija līdzi daudz lietu, kuras viņa tad tur uz vietas mainīja pret ēdienu, taču pēc kāda laika viņa nomira, un divi mazi bērniņi tā ap piecu gadu vecumu palika vieni. Viņi bija gājuši lūgt ēdienu, un tā arī palikuši un aizmiguši pie kādām namdurvīm, no rīta atrada sastingušus bērnu ķermenīšus."Sieviete maz atminas no ceļā pavadītā laika, vienīgi zina teikt, ka bija švaki ar ēdamo: "Vēl atceros epizodi, kad mūs pēc tam pa Obas upi veda, salādēja visus baržai apakšā, kur kādreiz lika ogles. Tad klīda runas, ka ievedīs baržu upes vidū un noslīcinās ar visiem cilvēkiem, mamma mūs tā apņēma, lai esam kopā, taču runas nepiepildījās." Ceļa posms noslēdzās Vasjuganas upes krastā esošajā Berjozovkas sādžā.Sākotnēji visus izmitināja kantora mājā, bet vēlāk kur nu kuro, Zigrīdas ģimenei ierādīja trīs reiz trīs metrus lielu būdiņu, kas bija paredzēta mednieku suņiem, lai tie ziemā nesaltu.Pēc mēneša sādžā no latviešiem vairs nebija ne miņas: "Atbrauca komendants, teica, ka visiem jābrauc uz meža darbiem. Bet mēs nebijām derīgi. Man un māsai kleitiņa jau bija noplīsusi, čībiņas arī, plikas kājas, pašas novārgušas, moskītu nokostas, sakasījušās, pumpainas, mammai kleita arī jau lēveros, vecmāmiņa ar spieķi. Kur tad mūs tādas ņems! Toreiz komendants teica: ih daļše vesķi ņečevo, oņi i tut sdohnut (viņas tālāk nav vērts vest, viņas arī te nosprāgs - krievu val.)."Visu rakstu lasiet laikraksta Diena otrdienas, 14.jūnija, numurā.