Kā vērtējat Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) iecerētās pārmaiņas augstskolu iekšējā pārvaldībā? Tās sacēlušas pamatīgu vētru nozarē, par ko liecina arī milzīgais skaits priekšlikumu, kas iesniegti Saeimas atbildīgās nozares komisijai, kur tiek skatīts šis dokuments.
Pirmā doma, kas ienāca prātā saistībā ar IZM inspirētajām augstskolu padomēm, ir padomju laiku mākslas padomes. Tolaik tajās bija sapulcināti cilvēki, ņemot vērā viņu darba specifiku, un viņu uzdevums bija vadīt un pārraudzīt nozari. Šis ir ļoti līdzīgs modelis, bet atšķirīgs no daudzām citām valstīm Eiropā (tikai ar vienu izņēmumu – divas Somijas augstskolas, kas izveidotas kā komerciāli fondi). Tur tā sistēma, kādā tiek izveidotas augstskolu padomes, ir pavisam cita, nekā aprakstīts šajos likuma grozījumos. Latvijā galvenais uzsvars ir likts uz ārējiem padomes locekļiem, kurus izvēlēsies nevis augstskolas, bet kaut kāda speciāli izveidota atlases komisija. Un tad es ar šausmām domāju – ko tad var īsti atlasīt visām augstskolām? Tātad mums jāatrod apmēram simts cilvēki, kuri nestrādā augstskolās, bet tajā pašā laikā viņiem jābūt ar kaut kādām kompetencēm augstākās izglītības un zinātnes laukā un mūsu gadījumā – arī mākslas jomā. Un vēl – citur tās ir orientētas uz stratēģisku konsultāciju, proti, tās palīdz augstskolu rektoram veidot izglītības iestādes stratēģisko virzienu un faktiski izpilda daudzas no tām lomām, ko līdz šim pildījuši padomnieku konventi. Bet IZM modelis ir salīdzināms ar direktoru padomi, kas, piemēram, pārrauga, kā tiek izmantots budžets un notiek saimnieciskā darbība.
Tātad tas nevedīs uz lielāku augstskolas sakārtotību un izglītības kvalitāti?
Manuprāt, tas draud ar neiedomājamu haosu. Protams, ja mums būtu vairākas Latvijas un vairākas mākslas akadēmijas, tad viena no tām varētu izmēģināt šo modeli, pārbaudot uz savas ādas, kā veidojas mijiedarbība ar padomi. Nešaubos, ka tas radītu ne vienu vien leģendu, nostāstu un anekdoti. Bet, ja domājam par to nopietni, no viedokļa, ko mēs taisāmies izdarīt ar mūsu augstāko izglītību, tad tas ir samērā pašdestruktīvs solis.
Un rektors šajā modelī vispār kļūst par neaizsargātu figūru, jo padome viens un divi var viņu noņemt...
Jā, padomēm ir arī šādas pilnvaras. To var salīdzināt ar uzņēmuma valdi, kam ir tiesības zibenīgi atlaist kādu, un arī šeit rektors ir ļoti īsā pavadā. Ja viņš neizpilda kādu no padomes kaprīzēm, tad viņš uzreiz tiek atlaists. Tāda savdabīga situācija veidojas.
Cik šobrīd IZM ir gatava ieklausīties un ko mainīt?
Pēdējos mēnešos tā vispār neieklausās citu viedoklī attiecībā uz augstskolu pārvaldību. Nav bijusi neviena normāla saskaņošanas sanāksme, kur varētu satikties, izrunāties un vienoties par kaut kādiem jautājumiem. Ir bijuši jautājumi, par kuriem augstskolas un IZM ir spējušas atrast kopsaucēju. Te tas tomēr ir nevis ierēdniecības, bet politisks lēmums, kādā veidā ir uzbūvēti šie likuma grozījumi. Un tas ir pats bīstamākais.
Un Saeimā? Vai arī tur ir līdzīga nostāja?
Saeimā ir izskanējuši ļoti dažādi viedokļi. Ir arī tādi, kas pauduši gatavību uzklausīt visas puses un sākt dialogu. Šobrīd šis dokuments izgājis pirmo lasījumu, nosakot priekšlikumu iesniegšanas datumu līdz 16. jūlijam. Ņemot vērā dokumenta nepilnības, ir skaidrs, ka priekšlikumu būs ļoti daudz un to izskatīšana prasīs daudz laika. Kādā brīdī deputātiem var beigties pacietība un viņi var paziņot, ka pārtrauc debates un paliek pie tā, kas jau ir, – arī tāds risks pastāv. Tāpēc, protams, sirds būtu daudz mierīgāka, ja uz Saeimu būtu aiznesti normāli un sakārtoti likuma grozījumi. Tas ir ne tikai augstskolu, bet visas sabiedrības interesēs. Jo, ja tā likuma mērķis ir iesaistīt sabiedrības pārstāvjus augstskolu stratēģiskajā pārvaldē, tad pašreizējie likuma grozījumi šo mērķi noteikti netuvina.
Visu interviju lasiet avīzes Diena ceturtdienas, 2. jūlija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!