Un var viegli iedomāties, cik grūti būs pamatnostādņu izstrādātājiem izcīnīt jau 2017. gada budžetā astoņus miljonus eiro, kas esot nepieciešami, lai sabiedriskie mediji, vienkārši izsakoties, aizietu no reklāmas tirgus, tādējādi palielinot privāto mediju ieņēmumus. Astoņi miljoni ir summa, uz kuru ne mazāk pamatoti var pretendēt arī citas nozares.
Nevarētu teikt, ka, ja šāda summa atvēlēta netiks, pamatnostādnēm zūd jēga, jo tajās minēti arī citi valsts politikas instrumenti, kas privātos medijus varētu stiprināt. Problēma, ka līdz šo instrumentu iedarbināšanai, kā smejies, vēl jānodzīvo. Piemēram, nav noslēpums, ka šiem medijiem, jo īpaši reģionos, galvassāpes sagādā pašvaldību (vai citu publisko personu) finansēti, pilnīgā vai daļējā kontrolē esoši mediji (ja tā tos var saukt). No šī viedokļa vietā ir ierosinājums pašvaldību "izstrādājumiem" liegt dalību reklāmas tirgū, diemžēl atbilstoši pamatnostādņu autoru iecerei šāds regulējums sāktos tikai 2018. gadā. Varbūt mediju attīstībai nepieciešamu lēmumu, ja tie neprasa budžeta līdzekļus, pieņemšanu var pasteidzināt? (Līdz 2018. gadam jāpaciešas - ja runa ir par valsts budžeta atbalstu - diasporas medijiem latviešu valodā, lai gan pirmā nauda, ja ticam pamatnostādņu īstenošanas plānam, it kā parādās jau 2017. gadā.)
Ja mediju nozarē tiešā vai netiešā formā (nodokļu atlaides) tiek ieguldīta publiskā nauda, leģitīmi var prasīt no medijiem kaut ko pretī. Atklāti sakot, neesmu piekritējs idejai par īpaša mediju ombuda izveidi, sākot no 2018. gada. Kaut vai tā ciniskā iemesla dēļ, ka gribētāju ik gadu apsaimniekot 100 000 eiro netrūks. Tomēr, lai nu būtu, - pieņemsim, ka mūsu kašķīgajā saimē atradīsies īstie cilvēki publikas sūdzību uzklausīšanai un profesionālas ētikas latiņas turēšanai. Vai nepieciešams sūdzībām izveidot īpašu "ziņojumu līniju", turklāt plānošanas dokumentā jau ierakstīt, par cik procentiem laika gaitā augs sūdzību skaits, nudien nezinu.
Īsi sakot, korekcijas izstrādātajos dokumentos droši vien būtu noderīgas, tomēr kopumā - ņemot vērā tēmas specifiskumu un pašmāju birokrātiskās domāšanas tradīcijas - "produkts" vērtējams piecu ballu skalā ar četri. Turklāt jāņem vērā, ka valsts (pat ja naudas pietiek) a priori nevar atrisināt mediju problēmas XXI gadsimtā un tik mazā populācijā kā mūsu.