Zanders: Rokasspiedieni un duncīšu trīšana

Man ļoti nepatīk, ka Latvijas politika tiek pasniegta galvenokārt kā personisko attiecību plūsma, kā bezgalīgs TV seriāls - privātas intereses, individuālas raksturīpatnības, privātas nesaskaņas. Tas nav ne labi, ne slikti. BET privāts mērogs un nacionālās (Latvijas valstiskās) politikas mērogs nav viens un tas pats. Notikumu izvēle, vēstījuma akcenti, notikumus veidojošie personāži (Aivars, Solvita, Māris u.c.) vai struktūras (ZZS, Vienotība, VL/TB/LNNK u.c.), ziņu valodas stils, pat teikumu uzbūve ir atšķirīgi. Par privātām attiecībām man maza bēda - par tām var neinteresēties vai skatīties ar vienu aci, ēdot popkornu vai darot mājas darbus. Mani interesē Latvijas kopsakarības - izglītība, kura neatbilst uzņēmēju (darba pircēju) vajadzībām, neefektīva un dārga valsts pārvaldes un pašvaldību darbība (pārāk daudziem tā ir iespēja uz nodokļu maksātāju rēķina iekārtot darbā un paglābt radus un draugus no skaudrā kapitālisma). Par Latviju NAV LIETDERĪGI runāt seriālu atstāsta valodā. Ir "pulitiķi". kuri apzināti veido seriālisku gaisotni - skatiet un apspriediet, kāda man kleita, mašīna, dārzs, sunītis, vīrs, draudzene/draugs, seksuālā orientācija u.tt. Bet tas ir kaitinoši, jo seriālu veidotāji VĀRA ZIEPES Latvijai, dzīvojot "notikumiem bagātu un ievērības cienīgu" dzīvi. Tajās savārītajās ziepēs mūžu ilgi jādzīvo mums, pārējiem, sajūsminoties, šausminoties un satraucoties par "augstlabdzimtību" privāto rosīšanos un plosīšanos. Kāds labums no TĀDAS informācijas pasniegšanas medijos? P.S. Vai man vienam šķiet, ka informācijas plūsma acīmredzami tiek samuhļīta? Gan dzīves nabadziņiem, gan omulīgiem popkorna grauzējiem pretenziju nav - vienmēr uz ko blenzt un par ko sarunāties. Pārējiem šķiet, ka gadi paiet stulbā gaidīšanā, cerot, ka tādas dzīves veidotājiem niekošanās apniks un dzīve mainīsies.