Šimborskas dzejoli minu kontekstā ar to, cik viegli, pieļauju, ir nogurt no t. s. dienaskārtības, ko mums kāds mēģina noteikt (mediji, lēmumu pieņēmēji, paziņas u. c.). Nogurt no kādu tēmu atkal un atkal pārgremošanas, no sekundāru jautājumu izspīlēšanas par primāriem, kuriem pilnīgi noteikti esot jāseko līdzi, jo pretējā gadījumā tu it kā kļūsti "neinformēts", nosodāmi distancējies, tāds, par kuru saka: "Kādā pasaulē tu dzīvo?!". Kādā gribu, tādā dzīvoju, jo jūsu situācija ir tikai viena no iespējamām, un manējā nav mazvērtīgāka. Un dzīves skaistums ir tas, ka – ja runa ir par garīgo telpu, mums ir brīvība izvēlēties un pasargāt sevi.
Daži piemēri. Saeimas šodienas plenārsēdes darba kārtība liecina, ka nu tik sāksies lielās kaislības ap nākamā gada budžeta projektu. "Topa tēma" skaidra, gan jau krāšņi citāti arī garantēti. Ļoti labi. Un vēl šodien notiek izcilā čehu filozofa Jana Patočkas darba tulkojuma latviešu valodā atvēršana un Patočkam veltīti priekšlasījumi. Turklāt tur jau tas āķis, ka notikumi ir nesalīdzināmi, bet to pastāvēšana per se neļauj indivīdam gausties, ka viņam, rau, līdz kaklam tie politiķi un viņu runas, no kurām nekur nevarot patverties. Vieniem iet pie sirds izplēsties par "vērtībām" sociālajos tīklos – ļoti labi. Savukārt tiem, kuriem nepatīk, nav tiesību spļaudīties, ka tēmu "nācija, pilsoniskais un etniskais nacionālisms" šie sociālo tīklu mutīgākie ļaudis (vai politiķi) ir nelabojami sacūkojoši.
Vienmēr ir iespēja izvēlēties – var, piemēram, internetā noskatīties šomēnes Barselonas Mūsdienu kultūras centrā notikušo akadēmisko diskusiju Demokrātija un nacionālisms. Zinu cilvēkus, kuriem svarīgākais notikums vakar bija tiešraide no moduļa Schiaparelli nosēšanās uz Marsa, un viņi kaut kā iztika, neuzzinot par Uzņēmumu reģistra atteikumu reģistrēt makaronu un tefteļu pielūdzēju draudzi. Lai gan pēdējā ziņa, starp citu, ir visnotaļ interesanta valsts institūciju argumentācijas savdabīguma dēļ. Vienkārši ir dažādas situācijas, dažādas tēmas. Un indivīds arī mūsdienās var izvēlēties. Atšķirībā no bieži izplatītā viedokļa par visaptverošu cilvēku prāta piedrazošanu, manipulēšanu mūsdienās esmu optimists.
Zanders: Nevērtēt iespējas par zemu
Poļu dzejniecei, Nobela prēmijas laureātei Vislavai Šimborskai ir kāds dzejolis, kura vadmotīvs, neizbēgami neveikli pārstāstot, ir šāds: teātra izrādē Šimborsku visvairāk fascinē aktieru iznākšana paklanīties pēc izrādes. Kāds, kuram lugā, teiksim, nocirsta galva, smaidīgs saņem ziedus, "nodevējs" un "nodotais" draudzīgi stāv blakus un varbūt pat apspriež kopīgu pasēdēšanu vēlāk bārā utt. Viena situācija ir beigusies, cita – sākusies.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.