Tas ir jocīgi, piekrītu, tam nav īsti izskaidrojuma. Jo tad, kad, nenosaucot «vārdā», lūdz izvēlēties vēlamo valsts pārvaldības, attīstības modeli, liela daļa balso par sociāldemokrātisko. Bet, kad izdzird vārdu «sociālisms», - nepatīk! 11% sevi uzskata par kreisajiem, bet kreisu modeli atbalsta 59%. Vai otrādi - 35% sevi uzskata par labējiem, bet «kapitālisms» ir otrā nemīlētākā sistēma.
Jāsecina, ka reālā politika Latvijā ir ļoti tāla no «nosaukumiem». Vienotība sevi dēvē par labēju partiju, bet vienīgais cilvēks ar labējiem uzskatiem tur laikam ir Ilze Viņķele... Ja nopietni, tad tas ir jautājums par godīgumu politikā. Man jau nu nepiedien uz tādām lietām aicināt, bet pareizi būtu, ja nāktu kāds politisks spēks, kas atklāti sevi nosauktu par kreisu, sociāldemokrātisku un sāktu būvēt savas pozīcijas. Šādas partijas izveide un attīstība spiestu arī t. s. labējiem precīzāk pozicionēties - ja tev politiskajā spektrā ir neslēpti kreisa partija, tu taču nevari piedāvāt kreisas idejas un turpināt sevi saukt par labēju partiju. Šobrīd ir jocīgi - mūsu «labējie» sadarbojas ar labējiem starptautiski, Dombrovskis tiekas ar izteikti labējo Starptautisko Republikāņu institūtu, lai gan faktiski vienīgais labējo ideju atlikums Latvijā ir tas, ka vēl nav ieviesta progresīvā nodokļu sistēma.
Un galu galā putroties sāk arī vēlētājs...
Jā. Vēlētājam nav jāapgūst politoloģija, to nevar prasīt. Cilvēks vadās no tā, ko viņam saka «runājošās galvas» medijos. To, ka pašnovērtējums un reālie uzskati nesakrīt, labi parāda arī otrs pētījums - Laba skola: vēlmes un vērtējums. Jo te politiskie jēdzieni vispār netiek piesaukti, tomēr caur skolas prizmu atklājas cilvēka pasaules uzskats. Ja viņš uzskata, ka bērna skološanas izmaksas maksimāli jāsedz valstij (piemēram, 31% uzskata, ka valstij pilnībā jāapmaksā pulciņi un citas ārpusklases nodarbības), tad viņš patiesībā ir kreisu ideju piekritējs. Ja viņš uzskata, ka bērnam pirmajās klasēs nedrīkst likt atzīmes, ka vajadzīgas formas, ka jācenšas nodrošināt, lai kāds «neizlec», tad tās nav labējas, liberālas idejas...
76% aptaujāto kā labu novērtējuši padomju laika izglītību! Es saprastu, ja tā uzskata vecākā paaudze (90%), bet arī jauni cilvēki ir visai vēlīgi...
Jā, arī deviņdesmito gadu sākumā dzimušie, kuri to sistēmu vispār nepiedzīvoja... Mana versija ir tāda, ka, šodien vērtējot padomju sistēmu, mēs aizmirstam slikto, kas bijis. Toties atceramies labo, kas - un tas ir būtiski! - patiesībā nav saistīts ar padomju iekārtu, jo šis labais pastāvēja pirms tās un vienkārši ir raksturīgs normālām valstīm.
Piemēram?
Ja es savu bērnu laižu valsts skolā, es neesmu sajūsmā, ka vienā priekšmetā var būt desmit mācību grāmatas, starp kurām skola un attiecīgi arī skolēni spiesti izvēlēties. Kāpēc viņiem jāmācās 12 gadus, ja mums pietika ar 11? Mūsu bērni ir dumjāki? Viņi iegūst kaut kādas papildu iemaņas? Kādas? Aptauja parādīja, ka, vecāku skatījumā, ļoti vajadzīgi ir visādi tehniskie pulciņi. Nu, padomju laikā tādi bija. Lai gan tam nav nekāda sakara tieši ar padomju iekārtu - atliek aizbraukt uz Vāciju un paskatīties... Un jaunie klausās, ko saka viņu vecāki. Plus viņi redz nebeidzamus eksperimentus pašreizējā Latvijas izglītības sistēmā, kas nepatīk. Rezultātā mēs vairs nenovērtējam to, ka padomju laikā sporta zāles bija mugursomas lielumā, ka nu ir krietni labāk, mēs selektīvi atceramies labo uz pašreizējā jucekļa fona.
Kā izskaidrot to, ka 47% - gandrīz puse - no tiem, kuriem ģimenē sarunvaloda ir latviešu, pilnībā atbalsta krievu valodas mācīšanu?
Tas nozīmē, ka cilvēki saprot: patīk vai nepatīk, bet darba tirgus ir tāds, kāds nu tas ir... Mēs nevaram ignorēt realitāti, ka viens jaudīgs krievu jaunietis darba tirgū nereti ir ar labākām izredzēm nekā viens jaudīgs latviešu jaunietis bez krievu valodas zināšanām.
Amizanti - Nacionālajai apvienībai atbalsts liels, bet, kad nonāk līdz personīgās dzīves situācijām, latvietis kļūst varen pragmatisks...
Atbalsts nacionāļiem ir tik liels nevis tāpēc, ka mēs negribam mācīties krievu valodu, bet tāpēc, ka mēs gribam, lai krievi runā latviski.
Lai gan par krievu valodas prasmju nepamatotu prasīšanu darba tirgū no Saeimas tribīnes runā ne tikai nacionāļi, bet arī Vienotība.
Tā ir, bet tas tikai nozīmē, ka gandrīz puse latviešu vēlētāju domā citādi. Un tas neizbrīna, ja atceras vēl vienu jautājumu aptaujā. Apzinos, ka tas ir tāds provokatīvs, bet... Vai skolā jāmāca, ka Latvija jāaizstāv ar ieroci rokās, jābūt gataviem par to galvu nolikt? Labi, starp cittautiešiem šādam uzstādījumam piekrīt vien 13%. Bet arī starp latviešiem tādu nav daudz vairāk - 20%. Respektīvi, šo valsti vienlīdz skeptiski vērtē gan cittautieši, gan mēs paši, un tas ir ļoti satraucoši.
Tās politiskās simpātijas - kreisi, labēji - varbūt nav tik svarīgas kā pasaules uzskata jautājumi, ja ņem vērā, piemēram, pavisam citām kultūrām piederošo imigrantu skaita pieaugumu. Kā sabiedrība uz to reaģē, ir atkarīgs no liberālu vai konservatīvu vērtību ietekmīguma.
Ir pretrunas. No vienas puses, sabiedrības vairākums simpatizē konservatīvajām vērtībām. «Liberasti» nepatīk, Viņķeles grāmatiņas nepatīk utt. Tajā pašā laikā, ja šiem 50% konservatīvo jautā, vai skolā jāmāca kristīgā mācība, tam piekrīt tikai 30%.
Tie 20% ir slēptie dievturi...
Nesmejieties! Latvijas konservatīvisma saknes ir Ulmaņa laikos, kad bija liela valsts loma ekonomikā, t. i., visai kreisa ekonomiskā politika. Padomju laiks - ekonomika nepārprotami kreisa, savukārt ģimenes vērtības visnotaļ konservatīvas. Tas viss nozīmē, ka cilvēkiem, kuri vēlas darboties Latvijas politikā, ir jāsaprot: klasiskie dalījumi pie mums «nestrādā». Pie mums pieprasīts ir kreiss un konservatīvs - visai dīvains savienojums, kam jāmēģina pieskaņoties.
Vai tad politiķim nav jānāk ar savu skaidru uzstādījumu un jāmēģina nevis vēlētājam iztapt, bet pārliecināt elektorātu?
Nu, jā, bet divdesmit gadu garumā ir noticis tieši pretējais... Lai gan piekrītu, un, manuprāt, Latvijā ir vieta gan godīgiem kreisajiem, gan godīgiem liberāļiem utt. Es skeptiski vērtēju bieži izskanošo ideju par to, ka Latvijai pietiek ar divām lielām partijām. Ko tas nozīmē praksē, mēs jau redzam pašvaldībās, kad vietējie līderi vienu dienu ir Tautas partijā, ZZS, tad Vienotībā - partijā, kas tobrīd ir pie varas. Nu, sadalīsies viņi divās kastēs. Un tālāk? Būs nebeidzama kāpelēšana no vienas otrā.