Veselības aprūpes reforma

Latvijas valsts veselības aprūpe neapmierina ne ārstus, ne pacientus, ne ierēdņus, ne darba devējus, ne darba ņēmējus. Tad par pamatu ir gan neapmierinošais finansējums, gan neskaidrās finanšu plūsmas medicīnā, gan ilggadējā Veselības ministrijas kolaptoīdā mazspēja, jo ministrijā strādā galvenokārt cilvēki, kam nav nekādas nojausmas par veselības aprūpes realitāti. Veselības aprūpe ir neticami birokratizēta, jo politiķi, ierēdņi un finansisti kā medicīnu saprot tikai savu individuālo ligu vai kaiti, vai arī normatīvos papīrus, veidlapas, žurnālus un atskaites. Lielu haosu rada atšķirīgā pakļautība, piemēram rīdziniekus ar akūtām kaitēm stacionē valsts iestādēs, bet citur Latvijā– pašvaldību slimnīcās. Šeit nerunāšu par ministru izvēli vai politisko jumtošanu.


Atšķirīga izpratne par jēdzienu "veselības aprūpes reforma"

Patiesībā ar jēdzienu "veselības aprūpes reforma" katrs saprot kaut ko pilnīgi citu, un nav nekāds brīnums, ja ar šo nosaukumu kaut ko savstarpēji nesavietojamu saprot premjerministrs, veselības ministre, profesors, ārsts, medicīnas māsa un pacients. Turklāt šis pacients veselības reformu redz tikai no savas vai sava tuvinieka slimības skatpunkta. Neticamu lomu veselības reformas izpratnē spēlē PR un sabiedriskās attiecības – gandrīz visi Latvijā gatavi visu veselības aprūpes naudu tūlīt atdot, piemēram, C hepatīta vai HIV/AIDS zālēm. Latvijas iedzīvotājs vidēji 20 eiro gadā tērē uztura bagātinātājiem, kas veselībai var nodarīt tikai ļaunu, bet kuru reklāmas ikdienā rada iespaidu, ka še gan ir dzīvību glābjošās tabletītes. 

Ministru kabinetā receptes veselības aprūpes reformai nav, jo nav saprotams – ko kopumā valstiski par šo jautājumu domāt. Tāpēc, ka nevienam nav saprotama pati reformas būtība, reformas jēdziens tiek reducēts uz trim jomām – finansēšanu, pieejamību jeb rindu samazināšanu un kompensējamiem medikamentiem. Bet bez reformas nevar, jo tad netiks dota zaļā gaisma valsts parāda palielināšanai. 

Lai cik tas dīvaini būtu, bet reformu pilnīgi atšķirīgi saprot pat par veselību atbildīgās amatpersonas. Tā Ingrīda Circene kā reformu saprata katra konkrēta cilvēka līdzatbildību par savu veselību un iespējamo veselības pakalpojuma saņemšanu, sasaistot šo pakalpojumu ar nodokļu nomaksu. Guntis Belēvičs ar reformu saprata finanšu plūsmu farmācijas vairumtirdzniecībā un mazumtirdzniecībā, kā arī medicīnas tehnoloģiju jomā, un neatstāj sajūta, ka Gunta Belēviča reformas rezultējošam rādītājam būtu bijis jābūt vienpersoniskai, absolūtai, neapstrīdamai varai veselības aprūpē. Man ir sajūta, ka Anda Čakša kā reformu saprot veselības jomas stabilitāti un mieru, kā arī stacionārās aprūpes pārvirzīšanu uz dienas stacionāru, bet es to nevaru apgalvot – man ar ministri nav pārlieku laba komunikācija. Droši vien vaina ir manī, jo es ministres teikto, iespējams, nesaprotu.


Reformu nevar balstīt uz Almati 1978. gada deklarāciju, jo tā ir novecojusi

Jebkurš, kas runā par reformu, cenšas atrast kaut kādas atsauces. Tipiskā formā tā ir atsauce uz Almati deklarāciju, ar kuru manipulē visi veselības aizsardzības organizatori līdz šai dienai. Almati deklarācija patiesībā ir veltīta infekcijas slimībām un akūtām slimībām. Toreiz, pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem, par zemeslodes iedzīvotāju masveida novecošanos neviens neko nezināja, tāpēc netika minēta neinfekcijas slimību epidemioloģija, hroniskās slimības, rehabilitācija. Almati deklarācijā uzsvars ir uz mātes un bērna veselību, Almati deklarācija paģēr rūpes par tīru ūdeni un personisko higiēnu, bet šobrīd civilizētajā pasaulē lielākās rūpes ir cilvēka izglītošana tādās jomās kā kaitīgo ieradumu atmešana, savlaicīga vēža un neinfekcijas slimību diagnostika, veselīga dzīvesveida propaganda, kas samazina kaitīgo vides faktoru iedarbību.

Vēl kāds aspekts, kas mums liek ļoti pārdomāt, pirms balstīt reformu uz trīsdesmitgadīgām Almati atziņām, patiesībā ir antitēze: primārā palīdzība Almati deklarācijas burtiskā izpratnē ir antitēze stacionārai ārstēšanai. Uzsvars toreiz tika likts uz primāro aprūpi, jo tā ir lētāka.

Mūsdienās laba primārā aprūpe ir ļoti dārga, ja ne vēl dārgāka par stacionāro ārstēšanu. Primārās aprūpes priekšrocība ir nevis tās salīdzinošais lētums, bet individuāls atbalsts pacientam, ārstējoties atrašanās ģimenes lokā un labvēlīgā gaisotnē. Toties ļaudis, kas Latvijā saskata iespēju taupīt, ārstējot tikai ambulatori, kļūdās: slimniekam ārstējoties ambulatori un pašam iegādājoties zāles un ārstniecības līdzekļus, valsts kopprodukts nebūt nepalielinās, bet, pēc sociālās determinances atziņām, novājina pacientu ne tikai morāli, bet arī ekonomiski, līdz ar to samazina ārstēšanas efektivitāti. Latvijas mazās apdzīvotības situācijā, stacionēšanas ierobežojumi parasti nozīmē slimnīcu apkuri, uzturēšanu, sterilizāciju, amortizāciju vienkārši tāpat brīvgaitā.  


Reforma nozīmē izšķiršanos – kā lietot ierobežotos finanšu līdzekļus 

Tikai politiska izšķiršanās ir pretnostatīt, kas ir darāms par valsts budžetu, saliekot svaru kausos tādas nesavienojamas lietas kā, piemēram, viena aknu transplantācija nozīmē 40 onkoloģisko slimnieku diagnostikas un ārstniecības atlikšanu par 2–4 nedēļām vai viens pilns modernas ārstniecības kurss vienam C hepatīta slimniekam nozīmē 3 mēnešu finansējumu ģimenes ārsta praksei ar diviem ārsta palīgiem un vidēji 30 pacientiem dienā.

Kāpēc reforma pēc būtības nav definējama? Galvenokārt tāpēc, ka mainās pati sabiedrība, tā noveco, mainās slimības un saslimstība. Reformas būtība būtu mainīt veselības aprūpi no jaunu cilvēku akūtas medicīnas uz vecu ļaužu hronisku slimību ārstēšanu. Patiesībā valstij un katram indivīdam vajadzētu mainīt savus priekšstatus – kas ir mūsdienu novecojošā sabiedrība, un kāda ir valsts un katra indivīda vieta šajā sabiedrībā.

No Latvijas aizbrauc ļaudis darbspējīgā vecumā, kas patērē maz veselības aprūpes pakalpojumu, bet pieaug vecu ļaužu īpatsvars, kuri tērē ievērojami vairāk līdzekļus veselības aprūpei. Visus nodokļus Latvijā ģenerē aptuveni 300 tūkstoši darbspējīgo cilvēku no nepilniem 2 miljoniem Latvijas iedzīvotāju, turklāt šo finansējumu radošo ļaužu īpatsvaram ir tendence samazināties.


Mainīgais lielums iespējamai reformai – iedzīvotāju aktīvā dzīves ilguma pagarināšanās, slimības izsaucēju izmaiņas un saslimstības struktūras maiņa

Latvijas iedzīvotāju vidējais dzīves ilgums, salīdzinot ar 1990. gadu, ir pagarinājies par 8,5 vai pat 9 gadiem, un tuvākajās desmitgadēs augs vēl straujāk. Tomēr šeit būtu mērķtiecīgi pievērst uzmanību faktam, ka ne tikai vecums ilgst ilgāk, bet arī sākas daudz vēlāk. 

Problēma tomēr ir apstāklī, ka daba un civilizācija mums ir paredzējusi liekus aktīvus gadus, bet nav parūpējusies par visa ķermeņa komplekta nenovecošanu. Gluži kā modernās mašīnas var nobraukt simtiem tūkstošus kilometru, bet kāds no agregātiem vai detaļām salūzt, un to apmainīšana, aizvietošana ir ļoti dārga, dažbrīd pat mašīnas esošās vērtības cenā. Tā nu mūsu nobriedušais cilvēks vecuma grupā no 60 līdz 90 tomēr ir medicīnai sarežģītāks nekā cilvēks jaunākos gados, jo viņam tomēr zināma daļa orgānu vai orgānu sistēmu jau ir nolietojušās vai kaut kādā veidā bojātas. Šeit nerunāsim par to, ka par ikdienu kļūst brilles vai dzirdes aparāts, implantēti zobi vai endoprotezēta gūža. Ar tikpat lielu varbūtību imunoloģiskās sistēmas neliels deficīts var kļūt par iemeslu onkoloģijai, pietiekami aizsērējis koronārais asinsvads – sirds problēmai.

Kāpēc es stāstu par vispārzināmām novecošanas lietām saistībā ar veselības reformu? Esmu pabijis slimnīcās Japānā, kur gandrīz visas pacientes bija vecuma grupā virs 100 gadiem, un viņām operēja vēzi, veica digitālo angiogrāfiju, pārstādīja gūžas un darīja visādas citas visai dārgas ārstniecības manipulācijas. Neviens Japānā nebrīnās par to, ka insulta vienība saņem pacientu, kas vecāks par 100 gadiem, un stundas laikā pēc insulta veic trombektomiju.

Tātad – vecāka gadagājuma cilvēks, kura ārstēšana savulaik pat netika izskatīta, šobrīd kā aktīvs sabiedrības loceklis ir ārstējams un atgriežams pilnīgā dzīvē. 60–90 gadus vecu cilvēku diagnostika, ārstniecība un rehabilitācija ir dārgāka par 20–50 gadus veco cilvēku diagnostiku, ārstniecību un rehabilitāciju.

Vēl viens aspekts, par ko mums ikdienā jādomā, ir tas, ka mainās slimības un to izsaucēji līdz ar cilvēces vecuma struktūras izmaiņām. Līdz ar nekontrolētu antibiotiku lietošanu veterinārmedicīnā, kažokzvēru audzēšanā, zivjkopībā pieaug antibakteriālas rezistences risks. Vēl vairāk par rezistenci atbildīgas ir milzīgās govju fermas Ķīnā, kur liellopi dzīvo tik lielā skaitā, ka visu laiku profilaksei tiek lietotas antibiotikas. Pret pašām jaunākajām, stiprākajām antibiotikām izveidojusies rezistence. 2016. gadā kļuva skaidrs, ka atsevišķi izturības gēni baktērijām izveidojušies tādi, ka pret šīm baktērijām nelīdzēs neviena no pašlaik pazīstamajām antibiotikām. Pagaidām šo gēnu nav ieguvusi neviena ļoti patogēna baktērija, bet tas ir tikai laika jautājums.


Līdzīga situācija ir ar vienšūnas sēnēm– slimību izraisītājām, kas strauji kļūst virulentākas.

Ļoti strauji mainās vīrusi. Cilvēkā pastāvīgi dzīvo 300 dažādu vīrusu, ko kopā mēs saucam par viromu. Cilvēks bez vīrusiem dzīvot nevar – tie piedalās mūsu vielmaiņā, imunoloģijā, aizsardzībā. Patiesībā vīruss šūnā nedzīvo – vīrusa DNS vai RNS pieslēdzas šūnas DNS vai RNS un ražo ar cilvēka šūnas palīdzību savus olbaltumus, savu struktūru. Kad tiek no šūnas laukā, meklē jaunu dzīvesvietu – citu šūnu. Daži vīrusi cilvēkam ir bīstami.

Par HIV/AIDS, B un C hepatīta epidēmijām, arī citomegalovīrusa un herpes vīrusa izplatību mums lielā mērā jāpateicas asins pārliešanai 20. gadsimtā (un injekcijām ar vienu adatu vairākiem cilvēkiem). Pārlejot asinis, šo slimību vīrusi nonāk citā vidē, kur tos ietekmē cita cilvēka genoms, kā arī cita cilvēka viroms. Jādomā, ka tieši vairākkārt pārlieti (asins recipients pēc kāda laika pats kļūst donors, un viņa asinis ar izmainīto vīrusu tiek pārlietas jau nākamajam cilvēkam) vīrusi strauji kļuva patogēni. Līdz ar antivirālās terapijas attīstību, vīrusi mainīsies, kļūstot arvien patogēnāki.

Īpašs mūsdienu aspekts ir izmaiņas onkoloģijā. Attīstās arī vēzis, tas kļūst dažādāks, mainās savā mutagenitātē, iespaido plašāku genoma daļu. Tiesa, dažus desmitus gadus atpakaļ, kad plaušu vēzis bija plaušu vēzis un ārstēšana galvenokārt operatīva – dzīvildze cilvēkam ar plaušu vēzi bija 4– 6 mēneši. Tagad kā plaušu vēzi mēs saprotam vismaz 6 dažādas onkoloģiskas slimības, ārstēšanā ienākusi personalizēta onkoloģiska ķīmijterapija, dzīvildze ir 5 – 7 gadi. Globālā statistika liek pieņemt, ka ar vēzi cilvēks saslimst vēlāk, bet gandrīz jebkuram ir iespējas savu vēzi sagaidīt, proti, nenomirt ar citām slimībām.

Mainās arī pats novecošanās process, mainās holesterīna izgulsnēšanās veids un pats aterosklerozes process. Cilvēces novecošanās gadsimts ir ļoti dinamisks laiks ar dinamiskām cilvēka un viņa pataloģijas mijiedarbību. Līdz ar to veselības reformatoriem ne tikai nav iepriekšējas pieredzes, nav labu pētījumos balstītu modernu medicīniski ģeopolitiski ekonomisku atziņu, bet nav arī skaidras nākotnes vīzijas.


Reforma balstāma uz nepieciešamību nostiprināt un attīstīt primārās palīdzības dienestu. Virziens – ģimenes ārstu kopprakses

Andai Čakšai vēl ilgi nāksies labot iepriekšējā ministra Gunta Belēviča veikumu veselības aprūpes sistēmas graušanā. Visvairāk cieta tieši primārā aprūpe un ģimenes ārstu dienests. Ja mēs gribam patiesi rūpēties par saviem iedzīvotājiem, tad pirmais un galvenais ir rūpes par ģimenes ārstu dienestu – viņu darba prestiža celšanu.

Man ir pārliecība, ka bijušais farmācijas vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības ministrs Guntis Belēvičs bija patiesi ieinteresēts, lai e–veselības nekad nebūtu, jo caurspīdīga sistēma vismazāk ir vajadzīga tieši tiem, kas rosās ap kompensējamiem medikamentiem. Jo tieši viņa viedajā vadībā e– veselības izstrāde ir rezultējusies praktiski nefunkcionējošā graustā. Katrā ziņā šodien būtu daudz lētāk pārņemt un iztulkot igauņu sistēmu, par 50 reižu mazāku summu radīt jaunu e–veselību, nevis restartēt esošo brāķi.


Reforma primārajā aprūpē nozīmē birokrātijas samazināšanu un ārstu prakšu veidošanu iespējami tuvu pacientam

Birokrātijas samazināšana nav jautājums par e-veselības ieviešanu vai neieviešanu, bet par ārsta rakstu darbu samazināšanu 10 reizes.

Reforma nozīmētu ģimenes ārsta prakšu apvienību veidošanos iespējami tuvu pacienta dzīvesvietai. Pašlaik Rīgā (arī Pierīgā) ģimenes ārstam ir neiespējami izveidot pašam savu ārsta praksi, jo neiedomājami dārga būtu tāda dzīvokļa īre (pirmais stāvs, pacēlājs un tualete cilvēkiem ar speciālām vajadzībām, sterilitāte, elektrodrošība, automašīnu stāvvieta utt.), kas ļautu iekārtot normālu ārsta praksi. Līdz ar to ģimenes ārsti grupējas seno laiku poliklīnikās un lielā mērā atražo padomju iecirkņa ārsta darbu. Pasaules pieredze rāda, ka veiksmīgāk funkcionējošās ir ģimenes ārstu kopprakses no 4 līdz 8 ārstiem kopā, kur var organizēt arī dežūras sestdienās, svētdienās un vēlos vakaros, kur var izvietot dažas observācijas gultas un nedaudz specializēties manipulāciju veikšanā. 

Ja reforma neļauj mums izvietot ģimenes ārstu prakses Pleskodālē, Šampēterī, Atgāzenē, Dreiliņos un citās Rīgas vietās, tad reformai būtu jāiet pretējā virzienā un ģimenes ārstu kopprakses kā modernu iestādījumu jāveido veselības centros vai poliklīnikās. Tas nozīmē, ka sestdien vai svētdien Pļavnieku iedzīvotājam nevajadzētu saukt neatliekamo palīdzību, nevajadzētu pašam traukties uz Stradiņiem un \sturmēt uzņemšanas nodaļu, bet aiziet līdz savai ģimenes ārstu koppraksei turpat Pļavnieku veselības centrā. Somijā šādas ģimenes ārstu kopprakses uztur arī nelielas slimnīcas. Iespējams, tas būtu mērķis, ko sasniegt nākotnē, bet šodien pie poliklīnikas pietiktu ar labi nodrošinātu dežurējošu ģimenes ārstu.

Tātad – ja mums ir nauda reformai, tad tā pirmām kārtām ir jāvirza uz jomu, kas var nodrošināt lielāko pieejamību – ģimenes ārsta dienestu.


Reformas otra nozīmīgākā joma ir neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta optimizēšana

Pašreizējās neatliekamās medicīniskās palīdzības raksturojums būtu iespējami visu pacientu hospitalizācija un lielākās daļas nekavējoša izrakstīšana no uzņemšanas vai neatliekamās palīdzības nodaļas. Iebaidot neatliekamās palīdzības speciālistus no iespējamās kļūdas, neatliekamās palīdzības brigāde nereti kļuvusi par ātru medicīnas transportu speciālista klātbūtnē. Savukārt slimnīcām tiek paģērēts slimniekus nehospitalizēt, tās tiek slavētas un finansiāli atbalstītas par pacientu neuzņemšanu. Tā Latvija ik dienu kļūst bagātāka ar stāstiem, kā vecs slimnieks atvests no Bauskas ar neatliekamo palīdzību uz Stradiņiem, turklāt aizmirsis mājās mobilo telefonu, bet nevienu tālruņa numuru jau sen vairs neatceras. Viņš pusnaktī no slimnīcas tiek izrakstīts un nakti vada uz soliņa. Līdzīgi stāsti interneta sociālajos tīklos klīst par bērniem, kas kopā ar mammu atvesti no Zilupes vai Kolkas.


Reforma neatliekamajā medicīnas palīdzībā būtu veicama tikai kompleksi – uzņemšanas nodaļās un NMPD

Atslēgas vārdi būtu izglītība, novērtējums un universalitāte. Atgādināšu, ko Padomju Armija mediķiem macīja par rīcību kara vai katastrofas situācijā. Pats pieredzējušākais, zinošākais un varošākais ķirurgs netiek sūtīts operēt, bet gan uz sortēšanas punktu. Tieši tur viņa pienesums ir lielākais. Operē jaunākie kolēģi (viens izņēmums: ja uz šo klīniku tiktu atvests maršals vai armijas ģenerālis, tad gan būtu jāoperē vadošajam ķirurgam). 

Jebkurā slimnīcā izšķirošā vieta ir uzņemšana (neatliekamās palīdzības nodaļa), kurā būtu jāstrādā viszinošākajiem speciālistiem, nevis uz uzņemšanu jānosūta otrā kursa rezidenti.

Mēs esam radījuši sistēmu, kur uzņemšanas ārsts ir slikti apmaksāts, pārstrādājies, nodaļas kolēģu pelts, neatliekamās palīdzības kolēģu zākāts, parasti dežurē diennakti, bet dažkārt – divas. Patiesībā tieši par darbu (konsultāciju, manipulāciju) uzņemšanā vajadzētu maksāt vislabāk un uzņemšanas nodaļas ārsta darbu noteikt par prioritāti. Ja šis darbs būtu prestižs, ja par to maksātu pa īstam, tad mēs varētu prasīt, lai šis speciālists būtu universāls, lai mēs nevestu pacientu ar zirni ausī uz Rīgu, lai kvalitatīvai brūces šūšanai nevajadzētu saukt ķirurgu no mājas. Es tiešām domāju, ka uzņemšanas nodaļas speciālistam divas reizes mēnesī ir jādežurē neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā (NMPD), kā arī NMPD ārstam – vietējās slimnīcas uzņemšanā.

Patiesībā mani joprojām izbrīna, ka vispār ir ārsti, kas par sīknaudu gatavi dežurēt uzņemšanas nodaļās, un viņiem, gluži kā dzemdību speciālistiem, būtu laiks kolektīvi piedraudēt ar atlūgumiem.

Un tomēr – galvenais vārds NMPD reformā ir izglītība. Mācības, kas ļauj būt gatavam jebkurai dzīves situācijai. Un par visu neatliekamās medicīnas speciālistu mācībām ir jāmaksā valstij, jo šai apmācībai ir tikai nosacīta līdzība ar resertifikācijas 250 punktiem. Tām jābūt mācībām reanimēt pilnīgā tumsā, defibrilēt ūdenī, sniegt palīdzību džihādistam pēc pašuzspridzināšanās mēģinājuma lielveikalā.


Galvenais, kas jāveic NMPD reformā, lai tā vispār darbotos kā glābšanas un reaģēšanas dienests, ir tā atbrīvošana no ierēdniecības 

Neatliekamās palīdzības dienestam (NMP) ir jābūt autonomai, darboties spējīgai, profesionālai organizācijai, kas Latvijā ierēdniecības veidā ir neiespējami. Gluži kā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam, Valsts policijai un citiem operatīviem dienestiem, kuri veic profesionālu darbu un netiek saistīti ar ierēdniecības funkcijām, sakām un iemauktiem. Iedomājieties, ka ugunsdzēsības ģenerālim pirms katras rīcības vajadzētu sazināties ar augstākstāvošu priekšniecību.  

NMP dienests ir birokratizēts un pārvērsts par ierēdniecisku struktūrvienību tik ļoti, ka šobrīd galvenokārt cenšas īstenot savu reformu– savējo iecelšanu amatos.


Reformas mērķis ir prognozējamība un stabilitāte

Uzlabojumus sistēmā var sasniegt tikai ar zināšanām un pārmantojamību. Minēšu sliktu piemēru – tika nomainīta Zāļu valsts aģentūras vadība, kas ilgstoši zināja visu par iepirkumiem, arī par vakcīnu iepirkumiem. Man ir ļaunas aizdomas, ka modernā pieeja – iepirkt pašu lētāko – nozīmē iepirkt vakcīnas ar derīguma termiņu, kas strauji tuvojas beigām. Šobrīd Latvijā notiek spekulācijas ap difterijas vakcīnas mērķtiecību vai ne. Pret difteriju ir jāvakcinējas, jo tā tiešām ir ļoti bīstama slimība. Problēma ir apstāklī, ka pazudusi difterijas vakcinācijas plānveida vadība, bet šodien to atjaunot nav viegli. Pavasarī var parādīties situācija, ka atsevišķu vakcīnu vienkārši nav.

Sabierības mērķis būtu gan Stradiņa slimnīcas valdes priekšsēdētāju Ilzi Kreicbergu, gan Bērnu slimnīcas valdes priekšsēdētāju Valtu Ābolu atbalstīt, nevis tūlīt pēc apstiprināšanas darbā nomelnot un traucēt strādāt.

Prognozējamību un stabilitāti nodrošina ierēdņu un vadītāju ilgtspēja. Ja nu, kaleidoskopiskā tempā ministriem mainot valsts sekretārus, Slimību profilakses un kontroles centra, Nacionālā veselības dienesta, Veselības inspekcijas un citu struktūru vadītājus, tur ir ielikti konkrēti personāži, tad viņiem tur vajadzētu palikt vismaz piecus vai desmit gadus. Andas Čakšas ministrija ir ielikusi dažās slimnīcās jaunus vadītājus, un tiem būtu jādod iespēja strādāt. 

Ļoti liela nozīme ir stabilitātei apmaksas jomā. Strauji mainot tarifus (vieniem pieliekot, citiem noņemot) vai pārbīdot naudas plūsmas, rezultāts allaž būs neveiksmīgs. Kvotu svaidīšana no privātā pakalpojuma sniedzēja uz valsts klīnikām un atpakaļ pērn rezultējās ar ļaužu drūzmu un grūstīšanos pie uzņemšanas nodaļas. Šķiet, stabilitātes radīšana līdz šim bijusi Andas Čakšas reformas veiksmīgākā daļa, un būtu pavisam nelabi, ja kādu lobistu interesēs šis līdzsvars tiktu izjaukts.


Reformas galvenais uzdevums: ārsta kļūdas dekriminalizācija

Latvija ir to valstu vidū, kur izkropļota likumdošana un neprofesionāla tiesvedība neļauj analizēt kļūdas. Proti, ārstu var sodīt par kļūdu, piespriest viņam reālu cietumsodu, vajāt, sabojāt karjeru un dzīvi. Valstīs, kur kļūda var kļūt par iemeslu kriminālatbildībai, kļūdas tiek slēptas, diskusijas par kļūdām nenotiek, patologanatomiskas konferences nenotiek, līdz ar to tiek liegta iespēja mācīties no savām un citu kļūdām. Tiek liegts labāk palīdzēt citiem. Turklāt kļūda nenozīmē paviršību, nolaidību, nevīžību, bet lielākoties sarežģītu klīnisko ainu, medikamentu izraisītas blaknes vai pamatslimības ainas reducēšanu. Kā zināms, ASV par trešo nozīmīgāko nāves cēloni pēc sirds asinsvadu slimībām un vēža vairākos pētījumos tika atzītas ārstu kļūdas, apsteidzot plaušu un elpceļu slimības. Tika secināts, ka 9,5% no visiem nāves gadījumiem lielākā vai mazākā mērā pieļauta kāda kļūda. Katrā ziņā demokrātiskās pasaules valstīs kļūda ir iemesls analīzei, diskusijai, pētniecībai un apmācībai.


Reforma nozīmē rakstīt jaunu ārstniecības likumu un salikt visu veselības aprūpes sistēmu likumdošanas burtā un vārdā

Mums ir vajadzīgs jauns ārstniecības likums – biomedicīnas ētikas, pacientu drošības un medicīnas tiesību vārdā. Likuma pamatā jāliek 1974. gadā Toma Bīčema un Džeimsa Čildresa definētos Medicīnas tiesību principus, kas balstās uz ārsta profesionālo brīvību.

Ārsta profesionālā brīvība ir ģenerālklauzula (plašs jēdziens, ko piemērojot piepilda ar konkrētu sociāli ētisku saturu).

Nākotnē galvenais spēlētājs jautājumā par veselības reformu būs darba devējs – gan kā nodokļu masas radītājs, gan kā politiķu viedokļa veidotājs. Noteicošie valstiskās attīstības faktori veselības reformai būs demogrāfija un sociālais atbalsts.

Veselības aprūpes reforma nav Veselības ministrijas, bet visas valsts kopējs jautājums ar politisku vienošanos