Diena Maurīcio sastop EP ēkā Strasbūrā, par kuru nereti mēdz jokot, ka projektētājs noteikti iepriekš izstrādājis cietumu plānus – nezinātājam tur orientēties ir ļoti sarežģīti. "Tas ir gluži kā pārvietoties labirintā," saka vīrietis un pateicas kolēģiem, kuri labprāt izpalīdz ar nokļūšanu no viena punkta uz otru.
Daudz vieglāk viņš pārvietojas ielās, jo tad var izmantot telefonā iebūvēto navigācijas sistēmu, tomēr atzīst, ka šad tad arī gadoties nomaldīties. "Tagad, kad ir telefoni, ir viegli, jo pazūdot varu kādam piezvanīt. Man spilgti atmiņā palikusi reize, kad man bija 17 gadu un es ar draugiem biju milzīgā koncertā. Vienā brīdī attapos, ka draugu vairs nav blakus, nokļuvu līdz kioskam un sāku dauzīt pa tā sienām, pievēršot sev uzmanību. Atnāca policists, izstāstīju situāciju, un viņš mani aizveda līdz telefona būdiņai, lai varu piezvanīt mammai, kas mani savāca," viņš atminas.
Iekštelpas sagādājot grūtības visai bieži, taču viņš cer, ka nākotnē tiks izstrādātas navigācijas sistēmas, kas darbosies arī tur, līdz tam atliek paļauties uz līdzcilvēku un baltā spieķa atbalstu.
Maurīcio atzīst, ka visai bieži sastopas ar jautājumu par to, kā viņš spēj pildīt darba pienākumus – preses sekretāram taču jāprot lasīt un rakstīt. To visu un vēl vairāk vīrietis dara ar speciālu balss programmu palīdzību savā datorā un telefonā: "Piemēram, ja vienreiz nospiežu kaut kur uz telefona ekrāna, programma pasaka, kas tas ir, bet, ja uzspiežu divreiz, atver konkrēto aplikāciju. Rakstot īsziņas, balss gids diktē priekšā burtus, uz kuriem spiežu."
Jāatzīmē, ka Maurīcio EP ir tikai pusotra gada, pirms tam strādājis par tulku un teju desmit gadu pavadījis ārštata žurnālista amatā dažādās radiostacijās un preses izdevumos. Ievērojamākais no medijiem, kur var iepazīties ar viņa darbiem, ir BBC. "Esmu intervējis daudz slavenu cilvēku, piemēram, Oskaru ieguvušo komponistu Enio Morikoni. Tāpat reiz sanāca intervēt mafijas bosu, kurš tolaik bija kļuvis par ziņotāju policijai. Tas, ka esmu neredzīgs, man deva vienu priekšrocību – cilvēki mani atcerējās arī pēc vairākiem gadiem. Reiz intervēju Mančestras komandas menedžeri, un pēc vairākiem gadiem, kad viņš atkal bija uzaicināts uz BBC, viņš gribēja, lai es arī piedalos sarunā," ar aizrautību stāsta vīrietis. Viņa degsme par nu jau aiz muguras esošo žurnālista karjeru liek taujāt pēc tā, kas lika "pāriet otrā pusē" un kļūt par preses sekretāru, tomēr izskaidrojums ir visai vienkāršs: "Pirmkārt, gribēju kaut ko mainīt, un šī bija ļoti laba vakance, bet, otrkārt, līdz tam strādāju ārštatā, kas nozīmē, ka nebija nekādas stabilitātes, tagad, kad man ir ģimene, stabilitāte ir svarīga." Lai gan pēc žurnālistikas mēdzot ilgoties, līdzšinējais darbs arī esot ļoti interesants.
Maurīcio allaž saka tikai labu par saviem kolēģiem, kurus pazīst vienīgi pēc balss, un viņu laipnība nudien ir redzama katram – sarunas laikā citi darbinieki vīrietim pienes kafiju, nāk apsveicināties un vairākkārt piedāvā pēc tam palīdzēt no kafejnīcas nokļūt atpakaļ darba telpā. Tomēr ne visi cilvēki ir tik saprotoši: "Kad tu ej uz darba pārrunām un esi akls, bieži sastopies ar grūtībām, viņi negrib tevi pieņemt, taču katru reizi es esmu tam ticis pāri un turpinājis virzīties savu mērķu virzienā. Zini, ja viņiem mani nevajag, noteikti būs kāds, kam vajadzēs. Nav tā, ka darba devēji būtu rupji, viņi vienkārši atrod dažādus ieganstus. Piemēram, vienreiz biju uzaicināts uz pārrunām kādā ārzemju radio un, kad viņi uzzināja, ka esmu akls, vienkārši atcēla tikšanos, lai gan bija jau rezervējuši man lidojumu un viesnīcu. Cilvēki reizēm nav gatavi jaunajam un ne vienmēr saprot, ka spēju pilnvērtīgi pildīt darba pienākumus."
Maurīcio vienmēr priecājas satikt kādu no Latvijas, jo tā ir viņa sievas dzimtene. Viņš ar Ilonu un dēlu Džeimsu te bieži viesojoties, tāpēc zeme jau kļuvusi mīļa. Viņš saka, ka Latvija ir ļoti skaista, turklāt te ir daudz atpūtas iespēju. Maurīcio ar prieku atceras, kā reiz apmeklējis Dinamo Rīga hokeja spēli. "Sarauj, sarauj!" viņš teic lauzītā latviešu valodā. "Īpaši skaista Latvija ir ziemā, bet rudenī noteikti jābrauc uz Siguldu," zina teikt vīrietis.
Savs iespaids nu jau radies arī par pašiem latviešiem: "Tie ir ļoti labi cilvēki. Mazliet kautrīgi, bet labā ziņā kautrīgi – tādi klusi un pieklājīgi."
Visu rakstu lasiet ceturtdienas, 22. decembra laikrakstā Diena!