Jelkādas provokācijas šajā datumā ir liekas. Visiem saprātīgi domājošajiem cilvēkiem ir jāveicina miers un saskaņa, lai agresīvais mazākums nesāk runāt vairākuma vārdā. Skatoties Maidana ārprātu televīzijas ekrānos, mēs varējām novērtēt, cik svarīgs sabiedrībā ir elementārs miers. Un cik liela mūsu priekšrocība ir vienkārši tas, ka bruģakmeņi Doma laukumā stāv savā vietā, nevis lido pa gaisu.
Pie saprātīgiem cilvēkiem es gribētu pieskaitīt arī Latvijas žurnālistus, cilvēkus, kas izsaka savu viedokli un ietekmē sabiedrisko domu. Un kolēģi Māri Zanderu, kam jelkāds radikālisms līdz šim ir bijis svešs.
Diemžēl runāšana par provokācijām pirms laika jau pati par sevi veicina provokācijas. Šajā ziņā Zanders ir pasteidzies. Rīgas izpilddirektoram saskaņā ar normatīvajiem aktiem vēl ir nedēļa laika, lai lemtu par 16.marta pasākumu norisi. Bet Zanders jau 27.februārī tvīto: "Nebūdams 16.03 "fans", tomēr nesaprotu, kāpēc Rīgas Dome atkal atļāvusi gājienu traucēt ar "skaņu pastiprinošām ierīcēm"?" Rīgas pašvaldība vēl neko vispār nav lēmusi. Turklāt Latvijā darbojas nevis atļauju sistēma (tā bija līdz Satversmes tiesas spriedumam), bet pieteikumu sistēma, tas ir - tiek iesniegts pieteikums un ar to pietiek.
Kāpēc tiek izplatīti priekšlaicīgi secinājumi un interpretācijas par vēl vispār nenotikušu pašvaldības rīcību? Taču arī 28.februāra Dienā Zanders turpina rakstīt par "provokācijām", dodot mājienus, ka tās nākot no pašvaldības puses.
Kā zināms, miera labad Rīgas pašvaldība daudzus gadus pēc kārtas aizliedza pasākumus 16.martā, taču tiesa ir atcēlusi šos lēmumus, uzskatot pilsoņu demokrātiskās izpausmes iespējas par svarīgāku faktoru. Tāpēc Rīgas pašvaldība, ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, pērn neierobežoja pasākumus, jo nav nekādas nozīmes ierobežot to, ko tiesa vēlāk atļauj.
Pašvaldība negrib šos pasākumus, taču tos rīko nevalstiskās organizācijas un pilsoņu grupas, kas arī atbild par kārtību tajos. Pašvaldība šos publisko pasākumu pieteikumus pārsūta Valsts policijai un ņem vērā tās viedokli. Taču, ja tiesa ir uzskatījusi, ka iespējamas nekārtības ir mazāk nozīmīgs faktors nekā pilsoņu tiesības brīvi izpausties, tad pašvaldības un kārtību sargājošo iestāžu viedoklis, acīmredzot, ir mazāk nozīmīgs, jo mēs dzīvojam tiesiskā valstī.
Tātad pārmetums pašvaldībai par provokāciju rīkošanu ir lieks, tas jāadresē tiem, kas šos pasākumus rīko un uzskata par labiem esam. Un noteikti tiem, kas šos pasākumus plaši atspoguļo un interpretē, ļaujot mušai iegūt tāda ziloņa lieluma izmērus, kas smagām kājām bradā cilvēku dvēselēs un nedod neko labu mūsu sabiedrībai un valstij.
16.marta provokācijas vaininieki ir interpretētāji. Pats 16.marts ir liela interpretācija. Vēl Tautas Frontes laikā lielais vairums pat nebija dzirdējis par tādu datumu. Slavenais latviešu emigrantu ansamblis Čikāgas piecīši laida vaļā: "man nepalaimējās, - es tiku mobilizēts. Un svešā uniformā kara mākslā iedresēts!"
Tagad 16.martu dažādi interpretētāji pielīdzina bezmaz 18.novembrim vai Līgo svētkiem. Oficiāli nē, bet interpretācijās – vispārēji un plaši. Visvairāk melīgajos salīdzinājumos, ka 16.marts latviešiem esot tas pats, kas 9.maijs krieviem.
Šāds salīdzinājums apkauno un pazemo latviešu tautu. Ne tikai tāpēc, ka tie ir mēroga ziņā absolūti nesalīdzināmi notikumi, bet arī tāpēc, ka tie ir meli, ka 16.marts ir vēsturiski nozīmīgs datums lielākajai tautas daļai. 16.marts nav nekāda nacionāli konservatīvā vērtība, datums, kas atzīmēts paaudžu paaudzēs. 16.marts ir radikāli jauna parādība, kas plašāku skanējumi ir ieguvusi tikai 90.gadu otrajā pusē, pateicoties radikāļu aktivitātēm. 16.marts nav Lāčplēša diena. Tā ir tradicionālo vērtību graušana, kaut kā jauna iedibināšana un uzspiešana, tas nav tautas tradīciju turpinājums.
16.marts ir datums, kas pirmo reizi izcelts kara laika nacistiskās propagandas izdevumā Tēvija un caur trimdas organizācijām eksportēts uz neatkarību atguvušo Latviju, kurai neko labu nenes. Man kā latvietim, kura vectēvs aizgāja bojā leģionā, kā dēļ māte uzauga bez tēva, ir kauns, kad kāds mēģina glorificēt vecus notikumus, kuri neko citu bez ciešanām un posta latviešu tautai nav devuši. Interpretēt mobilizāciju Hitlera armijas sastāvā kā latviešu brīvības cīņas, tas ir tas, ko saprotamu iemeslu dēļ darīja vācu propagandas laikraksts Tēvija. Kādēļ tas ir jāturpina mūsu dienās? Kas ir tie cilvēki, kas interpretē, ka 16.marts latviešiem esot tas pats, kas 9.maijs krieviem?
Tieši viņi ir provokatori, kas šķeļ mieru un sapratni kaimiņu, kolēģu, draugu un ģimenes locekļu starpā. Viņi ir provokatori, kas latviešus padara par zaudētāju tautu, ļauj katru gadu pasaules sabiedrībai neizpratnē grozīt galvu par 16.martā notiekošo, ļauj mūs padarīt par muļķiem un izsmieklu, kas lepojas ar to, par ko pašapzinīga nācija kaunīgi paklusētu.
Viņi ir panākuši to, ka 16.marts sveša okupācijas karaspēka rindās ir skaļāks datums par mūsu 11. un pat 18. novembri. Lūk, tā ir visīstākā provokācija pret Latvijas valsti!
Bet skatoties uz notikumiem Ukrainā - vai tiešām vēl kādam liekas, ka būtu vajadzīgas provokācijas arī pie mums?