Uzkrītoši, ka ne jau Valdis Dombrovskis vai Solvita Āboltiņa ir tie, kas aicina iedzīvotājus deklarēties. To dara Sarmīte Ēlerte un Pēteris Viņķelis, kuru uzdevums ir mobilizēt vēlētāju Rīgā.
Lai te uzvarētu godīgās vēlēšanās, Vienotībai vajadzētu pārliecināt, ka tās piedāvājums rīdziniekiem ir pārliecinošāks, komanda profesionālāka un mēra kandidāts stiprāks. Acīmredzot nekā no tā nav, ja nākas ķerties pie ierastajām manipulācijas metodēm. Ar aprēķinu, ja piepilsētā mītošie latvieši pietiekami lielā skaitā sadeklarēsies atpakaļ Rīgā, tas uzlabos Vienotības izredzes vēlēšanās.
Tas liecina par to, ka ir izlemts izspēlēt tieši nacionālo kārti, ko sitot uzvarēt Rīgā. Latviešu varas partiju politiķu sekmes balstīt uz priekšvēlēšanu tēmas pārcelšanu no pašvaldības jautājumiem un starpnacionālajām attiecībām.
Šis aprēķins nav nepamatots. Ušakova popularitāte pašreizējā momentā tik tiešām šķiet necaursitama. Ne KNAB rosināti korupcijas skandāli, ne vēl jo vairāk apelēšana pie konsolidācijas nav tas, kas spētu aizķert rīdzinieka sirdi. Ja mans bērns brauc transportā par brīvu, tad iespējamās nebūšanas Rīgas satiksmē, par kurām bez tam visvairāk klaigā tie, kas paši grib pārņemt varu gan domē, gan Rīgas satiksmē, šķiet kaut kas stipri otršķirīgs.
Ja ar skandāliem nevar izkustināt Ušakovu, tad vēl jo mazāk ar alternatīvu piedāvājumu, kura nav jeb, pareizāk sakot, kurš ir neprofesionāls, neadekvāts un galīgi nekārdinošs. Nevis Ziemeļeiropas pērle, bet bērnudārzs, pagalms un saremontēta iela interesē rīdzinieku. Kurš būs tas, kas tās labos? Ēlerte, Antāne vai Belēvičs? Var jau būt, ka viņi to darīs, bet ir acīmredzami, ka ne šie mēra kandidāti, ne viņu saraksti nerada drošticamu iespaidu, ka būs ar kaut ko labāki par SC.
Tāpēc, lai tiktu pie varas, iespējams, ir vajadzīga Lindermana partija, kas sašķels krievu elektorātu, un vēl latviešiem deklarēties Rīgā. Var jau būt, ka tas nostrādās, ja nekā cita nav.
No Refomu partijas klusums. Kā zemnieki uzvarēs Rīgā - nav ne jausmas. Guntis Belēvičs tā vietā, lai uzrotītu piedurknes un iekāptu Mārupītes dīķī ar lāpstu rokās, lielās, ka noteikti būs Rīgas mērs. Zaļās partijas pārstāvis Joška Fišers, pirms kļuva par Vācijas ārlietu ministru, starp citu, vairāk bija redzams T kreklā, nevis žaketē. Un tas nav stāsts par viena Belēviča tēla atbilstību. Tas ir stāsts par to, ka partiju piedāvājumam ir jābūt adekvātam tam, kas tās ir.
Saskaņas centram, protams, ir vieglāk. Partija ir pie varas, visu, kas ir sasniegts Rīgā, izrāda kā savu sasniegumu un ne par kādu citu piedāvājumu nedomā. Jā, iespējams, ka SC šajās vēlēšanās var uzvarēt, tikai sasitot krievus un latviešus pierēm kopā. Tikai vai mēs, būdami pie pilna prāta, varam atbalstīt šādu risinājumu? Tas ir tas pats, kas spēlēties ar sērkociņiem benzīnbākas tuvumā. Līdz reizei.