Pētījumā secināts, ka valdībai nepamatoti deleģēta konstitucionāla vērtība, kas var novest pie situācijas, ka veselības aprūpe tiek garantēta, piemēram, tikai kā neatliekamā medicīniskā palīdzība.
Tāpat secināts, ka, neatvēlot pietiekamu finansējumu veselības aprūpei, valsts rīkojas pretēji sociāli atbildīgas valsts principam, kas garantēts gan Satversmē, gan starptautiskos tiesību aktos, kam Latvija pievienojusies.
Tiesībsargs vēl arī secinājis, ka atsevišķos sistēmas segmentos ir konstatējama diskriminācija. Tā vērojama, piemēram, saistībā ar retajām slimībām un orgānu transplantāciju.
Ar visiem pētījuma secinājumiem Jansons iepazīstinās rīt, 3.februārī, plkst.11 Tiesībsarga birojā.
Pētījumā uzmanība pievērsta diviem galvenajiem aspektiem - Satversmes garantētā veselības aprūpes minimuma atbilstībai cilvēktiesību standartam un būtiskākajām nepilnībām veselības aprūpē.
Tiesībsargs atzinumā par vienlīdzības principa īstenošanu ārstniecības personu atlīdzības noteikšanā vērtēja, vai ārstniecības personām noteiktais pagarinātais normālais darba laiks sasniedz leģitīmo mērķi un vai valsts noteikusi pienācīgu kompensāciju par darbu pagarināta normālā darba laika apstākļos.
Šobrīd Ārstniecības likums noteic, ka ārstniecības personai var noteikt pagarinātu normālo darba laiku (60 stundas nedēļā), kas pārsniedz Darba likumā noteikto normālo darba laiku (40 stundas nedēļā), ja tiek ievēroti darba drošības un veselības aizsardzības vispārīgie principi. Pagarinātu normālo darba laiku var noteikt, lai nodrošinātu cilvēkresursus veselības nozarē ilgtermiņā un tādējādi garantētu ārstniecības pieejamību. Savukārt darba samaksa par darbu, kas pārsniedz normālo darba laiku (t.i., sākot no 41. līdz 60.stundai), netiek apmaksāta kā virsstundas.