Eksperts skaidroja, ka Latvijas ekonomika piedzīvojusi vētru. Valsts ekonomikā vētra rodas, ja valsts tērē vairāk nekā nopelna, trūkstošos līdzekļus aizņemoties ārzemēs. Šādai nelīdzsvarotībai turpinoties ilgstoši, izveidojas liels ārējais parāds. Taču pienāk brīdis, kad ārzemnieki vairs nevēlas turpināt aizdot naudu, un tad izceļas vētra. Lai atjaunotu līdzsvaru, nepieciešams ne tikai tērēt mazāk, bet vienlaikus arī sākt atdot daļu parāda. Tas savukārt nozīmē būtisku dzīves līmeņa kritumu. Latvija šādu situāciju piedzīvoja 2008. un 2009. gadā.
Vētras rezultātā līdzsvars atjaunojās, taču postījumi Latvijā bija jūtami vēl vairākus gadus. Situāciju vēl nopietnāku padarīja tas, ka no ārzemēm aizņemtā nauda pamatā bija ieguldīta nevis, piemēram, pētniecībā vai uzņēmējdarbībā, bet gan patēriņā un dzīves apstākļu uzlabošanā. Līdz ar to aizņemtā un iztērētā nauda neuzlaboja pelnītspēju nākotnē. Strazda ieskatā, šajā situācijā labākais risinājums bija atsākt tērēt tikai tik, cik nopelna, un vienlaikus aizņemties, lai atdotu vecos parādus. Finanšu speciālisti to sauc par refinansēšanu, lai gan angļu valodas vārds "rollover" jeb "velšana uz priekšu" būtu atbilstošāks, jo pirms finanšu krīzes uzkrātais parāds tiek velts uz priekšu, skaidroja Strazds un atzīmēja, ka arī Latvija pašlaik veļ uz priekšu pirms finanšu krīzes uzkrāto parādu.
Latvijas Bankas ekonomists uzsvēra, ka ir svarīgi valdības finanšu saimniecībā saglabāt līdzsvaru. Ilgākā laika posmā valdības izdevumiem ir jāatbilst budžeta ieņēmumiem. Budžeta izdevumi nedrīkstētu pārsniegt līmeni, kas atbilst valdības nodokļu ieņēmumiem normālā gadā - tādā gadā, kas nav ne krīzes vai pēckrīzes, ne straujas attīstības vai ekonomikas pārkaršanas gads. Tātad budžetam jābūt bez strukturālā deficīta. Šādi normāli gadi Latvijā ir, piemēram, pagājušais 2015.gads un šis gads. Līdz ar to Latvijas valdībai jau pašlaik būtu jāspēj strādāt ar sabalansētu budžetu, secināja ekonomists.
Strazds skaidroja, ka arī indivīds, kurš tērē vairāk, nekā nopelna, ja vien nav saņēmis lielu mantojumu, uzkrāj arvien lielāku parādu. Šādai nesabalansētībai turpinoties ilgstoši, cilvēka dzīvē agri vai vēlu ienāks vētra.
Taču tas nenozīmē, ka vienmēr jātērē tikai tik, cik nopelnīts. To labi ilustrē mikrokreditēšanas sākotnējā ideja - aizdot trūcīgiem cilvēkiem naudu, ko viņi var izmantot kādam produktīvam ieguldījumam. Tomēr Strazds atzina, ka diemžēl sākotnēji cēlā mikrokreditēšanas ideju šodien Latvijā bieži tiek izmantota izkropļotā formā, kad kredīts ar augstu procentu likmi tiek ņemts un izsniegts nevis produktīvam ieguldījumam, bet gan patēriņam. Taču patēriņa preces pircēja spēju kredītu atdot neuzlabo, bet iegādātās preces vērtība krītas. Kad pienāk laiks kredītu atdot, tas bieži ir iespējams, vienīgi ņemot vēl lielāku kredītu. Tā tas turpinās, un agri vai vēlu nelīdzsvarotība kļūst tik liela, ka cilvēka dzīvē ienāk vētra, rezumēja Strazds.