Lieki sacīt, ka augstie kungi un dāmas no ministriju tepiķotajiem gaiteņiem paši diez vai izmanto autogāzi vai uzturā lieto tradicionālo Latvijas speķi. Šīs lietas pērk darba ļaudis, kuri nespēj līdzināties lēmuma projektu autoriem viņu saņemtajā atalgojumā un viņu patēriņa ieradumos.
Ja kaitīguma nodokli speķim un desām Veselības ministrija vismaz mēģina glīti nomaskēt ar rūpēm par Latvijas iedzīvotāju veselību, tad Ekonomikas ministrija par autogāzes akcīzi ir lakoniska – mums nepieciešami papildu ieņēmumi budžetā, un, galu galā, tas taču ir fosilais kurināmais. Tas nekas, ka gāze ir videi draudzīgāka par klasisko benzīnu vai dīzeļdegvielu. Tas nekas, ka daudziem strādājošajiem tā ir viena no pēdējām iespējām no lauku reģioniem nokļūt uz darbu pilsētā, jo normālas sabiedriskā transporta satiksmes vienkārši daudzviet vairs nav, bet ne visi var atļauties automašīnu darbināt ar benzīnu. Pieļauju, ka ministram un augsti stāvošiem ierēdņiem starpība autogāzes cenā starp 40 santīmiem litrā šobrīd un iespējamo pieaugumu līdz 70 santīmiem šķiet tīrais sīkums, bet cilvēkiem, kuri spiesti iztikt ar krietni pieticīgākiem ienākumiem, ir pavisam cits viedoklis.
Veselības ministrei un ierēdņiem vajadzētu parēķināt, ka reti kurš Latvijas strādājošais var atļauties pusdienot restorānā, baudot diētiski pareizi sabalansētas maltītes. Visbiežāk šādu greznību Latvijas iedzīvotāju vairākums nevar īsti atļauties pat reizi gadā. Tā vietā uz darbu tiek ņemts līdzi mājās pagatavots ēdiens, kas sātam un enerģijai tiek papildināts ar speķa vai desas šķēli. Par sabiedrības veselību, protams, valdībai ir jārūpējas, bet vispirms cilvēkiem ir jānodrošina pienācīgs dzīves līmenis, viņu finansiālas iespējas atļauties dzīvot kvalitatīvi.
Vēl vairāk ierobežojot iespējas nokļūt uz darbu, iegādāties pieticīgu ikdienas maltīti, labējā valdība faktiski arvien enerģiskāk pūlas iznīcinātu mūsu valsti, piespiežot arvien vairāk strādājošo doties ekonomiskajā emigrācijā uz citām Eiropas Savienības valstīm. Ar šādu politiku ir iespējams nevis gūt papildu ienākumus budžetam, bet gan to sagraut. Jā, iespējams, šādi pasākumi uzlabos veselību daļai Latvijas pilsoņu, bet tas notiks, viņiem dzīvojot jau citās valstīs.
Salīdzinoši pieredzējušās Eiropas demokrātijās, rūpējoties par budžeta līdzekļu papildu ieņēmumiem, tiek nopietni domāts par sabiedrības solidaritāti – tās ietvaros tiek ieviesti bagātnieku nodokļi un nodevas par luksusa precēm, tiek piemēroti finanšu transakciju nodokļi, kas ekonomisko grūtību slogu uzliek nevis sabiedrības mazāk turīgajiem un neaizsargātākajiem slāņiem, bet gan bagātajiem un varenajiem. Diemžēl mūsu labējās valdības uzvedās tā, it kā to pilnvaras būtu atkarīgas nevis vēlētāju izvēles, bet gan no lielo banku un to ietekmīgāko klientu labvēlības.