Jautājumi apliecina vēlēšanos risināt problēmas, kas samilzušas ne tikai medicīnas izglītībā, bet visā veselības nozarē. Jāatrod saturīgas atbildes, lai pieņemtu saimnieciskus lēmumus.
Ja Latvijā ir nepieciešamas ārstu programmas divās medicīnas fakultātēs LU un RSU, tad, pirmkārt, jānodrošina vienots un salīdzināms izglītības saturs. Šobrīd nodokļu maksātāji maksā par vienas raudzes ārstu izglītību, ko Izglītības un zinātnes ministrija pasūta LU medicīnas fakultātē un par citas raudzes izglītību, ko nozares jeb Veselības ministrija pasūta RSU. Pastāv ne vien satura atšķirības, bet arī studiju procesa ietvaros nodrošinātās mācību infrastruktūras un studiju maksas atšķirības. Ieviešot vienotu gala eksāmenu abu ārstu, rezidentūras vai farmaceitu programmu studentiem, iespējams izlīdzināt studiju programmu atšķirības un celt vispārējo izglītības kvalitātes līmeni. Priekšlikums ieviest vienotu valsts gala pārbaudījumu ir uzteicams.
Otrkārt, veselības nozarei jāspēj nodrošināt topošie medicīnas speciālisti ar atbilstošām darba vietām. Neskatoties uz to, ka reģionos trūkst speciālisti, bet, kopumā ņemot, Rīgā pastāv speciālistu pārprodukcija. Atbilstoši nozares ministrijas uzstādījumam RSU ikgadus samazina budžeta vietu skaitu ārstu programmā, kas vidēji ir 30% samazinājums septiņu gadu laikā. Tai pašā laikā IZM nesamazina budžeta studiju vietu skaitu LU ārstu programmā. Šādā situācijā par nodokļu maksātāju naudu izglītotie jaunie ārsti dodas meklēt darba vietas nevis mūsu reģionos, bet gan ES valstīs. Zemais atalgojuma līmenis dod papildus stimulus jaunajam ārstiem izšķirties par aizbraukšanu no Latvijas, ko apmaksā paši nodokļu maksātāji.
Atbilde uz jautājumu, cik Latvijā nepieciešamas universitātes slimnīcas, ir kompleksa. Viennozīmīgi, ka Latvijā ir nepieciešamas modernas un finansiāli dzīvotspējīgas universitātes slimnīcas, kas atbilstoši Eiropas piemēram ir integrētas apvienībā ar universitāti. Kauņas universitātes slimnīca pieder uz pusēm Lietuvas veselības zinību universitātei un Veselības ministrijai, savukārt Tartu universitātes slimnīca pieder Igaunijas Veselības ministrijai, pilsētas domei un Tartu universitātei. Lieki piebilst, ka priekšlikums veidot Stradiņa slimnīcas, Bērnu slimnīcas stratēģisko partnerību ar Rīgas Stradiņa universitāti atbilst nevien abu kaimiņvalstu, bet arī Eiropas valstu labas prakses pieredzei. Apvienības modelis ļautu risināt personāla, infrastruktūras un finanšu jautājumus, lai universitātes slimnīcas gūtu papildus finanšu resursus, efektīvu infrastruktūru, bet slimnīcu personāls – atalgojuma stimulus. Eiropas valstu universitāšu un klīnisko slimnīcu sadarbības modelis, kā labas pārvaldības prakse, Latvijā līdz šim ir bijusi sveša. Esošās „universitātes” slimnīcas ir turētas pēc iespējas tālāk no universitātēm un reizē Veselības ministrijai ar to pārvaldīšanu nav veicies. Iepriekš Veselības ministrija ar vieglu roku slēdza 3-4 lapu garus valsts garantētos aizdevumu līgumus, kuros kredīta ņēmējam netika pieprasīta neviena finanšu rādītāja izpilde. Kredīti piešķirti bez saimnieciska izvērtējuma, tādēļ neskatoties uz to, vai Veselības ministrija lūdz vai nelūdz valdību segt 11 slimnīcām valsts galvotos kredītus kopumā vairāk nekā 200 miljonu eiro apmērā, problēma paliek finansiāli toksiska. Šobrīd, tā sauktās, universitātes slimnīcas kopā saņēmušas vairāk nekā 147 miljonus eiro: Stradiņa slimnīca saņēmusi 66 miljonus, Austrumu slimnīca 55 miljonus un Bērnu slimnīca 26 miljonus eiro. Nu vairs nav iespējams noslēpt līdzšinējās saimniekošanas rezultātus, veselības ministrs mantojis nozari ar maksātnespējīgām universitātes slimnīcām.
Šobrīd ministru prezidentei Laimdotai Straujumai un veselības ministram Guntim Belēvičam padomdevēju netrūkst, sākot ar Latvijas Ārstu biedrības un Augstākās izglītības padomes vadību un citiem speciālistiem. Bieži šo padomdevēju idejas nav nedz ekonomiski pamatotas, nedz arī atbilstošas tirgus ekonomikas domāšanai. Tiek proponēts absurds viedoklis, ka saimnieciska darbība, kas vērsta uz publiskā labuma gūšanu, kvalitātes prasību un pašu ieņēmumu celšanu neattiecas uz augstākās izglītības vai ārstniecības iestādēm. Atliek vienīgi secināt, ka minētā viedokļa paudēji uzņemas līdzatbildību par esošo situāciju medicīnas izglītībā un veselības nozarē. Ir pienācis laiks veselības aprūpes nozarē personīgas intereses aizstāt ar labu pārvaldību, kas balstīta uz ekonomiski pamatotiem lēmumiem.