Pirmkārt, ministra apgalvojumi par to, ka Augstākās izglītības padomes (AIP) pētījuma dati ir viltoti, ir vienkārši mēģinājums novērst sabiedrības uzmanību no paša Ķīļa politiskajām neveiksmēm. Ministra pēkšņie atklājumi ir vistiešākajā veidā saistīti ar neuzticību Robertam Ķīlim un viņa demisijas pieprasījumu pagājušajā nedēļā, ko izteica vairākas augstskolas un citas ar izglītības sistēmu cieši saistītas organizācijas.
Otrkārt, tā saucamās Kīļa reformas nav nekas vairāk kā skaisti nosaukta budžeta cirpšana valsts finansējumam Latvijas augstākajai izglītībai. To patiesais mērķis nekādā veidā nav saistīts ar augstākās izglītības kvalitātes celšanu, kā tas šobrīd tiek deklarēts sabiedrībai, bet gan vienkāršu izdevumu samazināšanu Latvijas izglītības un zinātnes nozarēm kā tādām.
Treškārt, cietēji no šīm reformām būs ne tikai augstskolas, bet arī studenti un viņu vecāki, kuri diemžēl to sāk atskārst tikai tagad, kad Ķīlis, pats to negribēdams, savos publiskajos izteikumos ir pieskāries dažām no tām graujošajām sekām, kuras skars studentu intereses.
Taču galvenais reformu ļaunums ir samazinātais budžeta vietu skaits Latvijas augstskolās, kas, neatkarīgi no giljotinēto studiju programmu skaita, tik un tā tiks panākts.
Neērtais pētījums un tā sekas
Veselu gadu ilgušais AIP pētījums bija labs un nekādi pārkāpumi no Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) puses tajā netika saskatīti līdz brīdim, kamēr Ķīlim pašam nesākās nopietnas problēmas, lai gan mēģinājumi manipulēt ar šī pētījuma rezultātiem bija vērojami vēl vasarā.
Atcerēsimies faktu, ka tieši jūlijā, kad augstskolās notika visaktīvākā studentu uzņemšana, it kā nejauši tika nopludināti tobrīd vēl nepabeigtā AIP pētījuma starprezultāti. Neiedziļinoties pētījuma būtībā un žonglējot ar faktiem tika izveidots tāds kā slikto augstskolu TOP’s, kuram vajadzēja norādīt studentiem, kādās augstskolās ir vērts stāties, bet ar kurām vajadzētu būt piesardzīgiem (neskatoties uz to, ka visi dati vēl nemaz nebija apkopoti un daudzas ailes šajā pētījumā vienkārši bija tukšas). Un tas nekas, ka vēlāk izrādījās – nopludinātie fakti medijiem pasniegti bez komentāriem un skaidrojumiem, kā rezultātā vairāku ievērojamu Latvijas augstskolu reputācijai tika nodarīts būtisks kaitējums.
Vēl vairāk. Kad izrādījās, ka šis pētījums nav attaisnojis Ķīļa liktās cerības ar tā palīdzību pamatot viņa iecerēto studiju programmu giljotinēšanas politiku, notika vēl viens mēģinājums manipulēt ar šī paša pētījuma datiem. Proti, Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) izveidoja savu, alternatīvu pētījumu, kurā sākotnējo 62 vērtēšanas kritēriju vietā gala rezultātā tika atstāti vien 17. Un lai gan IZM visādi centās sabiedrībai ieskaidrot, ka šis pētījums ir stingrāks, patiesībā tas bija stipri vien novienkāršots. Turklāt tam bija tikai viens mērķis – pamatot studiju programmu finansējuma griešanas nepieciešamību. Lai gan patiesībā Augstākās izglītības padomes projektam sākotnēji bija pavisam cits mērķis – pāriet no programmu akreditācijas sistēmas uz virzienu akreditācijas sistēmu, tādā veidā samazinot augstskolu izmaksas un birokrātiju, kas saistīta ar programmu akreditāciju.
Rezultātā šis pētījums jau tagad ir devalvēts sabiedrības acīs, jo no vienas puses ir kļuvis par tādu kā „strīdus ābolu” starp ministriju un Augstākās izglītības padomi, bet no otras puses Ķīlis to mēģina izmantot kā tādu sarkanu lupatu, kuras uzdevums ir novērst sabiedrības uzmanību no citas, daudz lielākas problēmas, kas saistīt ar pašu ministru. Proti, ka dažu mēnešu laikā Izglītības un zinātnes ministram jau divas reizes ir izteikta neuzticība un pieprasīta demisija, kas mūsuprāt liecina nevis par to, ka viņa izvēlētais kurss ir pareizs, bet gan to, ka Ķīlis nav spējis tikt galā ar saviem uzdevumiem. Un tādā gadījumā – vai nu viņa reformas ir nepareizas, vai nu arī pats ministrs nav uzdevuma augstumos. Abos gadījumos tas neko labu par Ķīli un viņa realizēto politiku neliecina.
Students seko uz banku
Jau kādu laiku Latvijas valdība mūs iepriecina ar stāstiem par veiksmīgi pārvarēto krīzi, tālredzīgi realizēto taupības politiku un visādi citādi Latvijā piedzīvoto ekonomisko brīnumu. Tas nekas, ka daži visai autoritatīvi ārvalstu ekonomikas eksperti šim viedoklim nepiekrīt, taisa par Latviju izsmejošas multfilmas un arī liela daļa mūsu pašu cilvēku šo brīnumu savā ikdienā kaut kā nejūt. Galvenais, ka tas ir pamatots ar cipariem, veiktajiem pētījumiem un aizdevēju atzinumiem.
Tomēr, tas kas nav skaidrs mums kā Nodokļu maksātāju biedrībai, ir lūk, kāds jautājums. Ja jau reiz ekonomiskie rādītāji ir tik ļoti uzlabojušies, kāpēc gan ir jāgriež nost finansējums Latvijas izglītībai un zinātnei? Vai tad šis nebūtu īstais brīdis, kad valsts varētu darīt visu iespējamo, lai rīkotos gluži pretēji – padomātu par to kā palielināt finansējumu izglītībai? Palielināt pedagogu atalgojumu vai budžeta vietas augstskolās?
Patiesība ir tāda, ka diezin vai tie ekonomiskie rādītāji ir tik spoži, kā mums to stāsta. Drīzāk gan izskatās, ka dažas gudras galvas ir atradušas atjautīgu veidu, kā, izmantojot saukļus par reformām izglītībā, vienkārši apgriezt valsts budžetu uz izglītības rēķina. Šim nolūkam veikli izmantojot izglītības ministra skandalozo personību.
Tas vai tā ir paša Ķīļa iniciatīva, vai arī viņš ir vienkārši instruments veiklu manipulatoru rokās, būtu vēl jānoskaidro. Taču viens ir skaidrs. Nekādu izglītības reformu nav un nebūs. Visdrīzāk iecerēta vērienīga budžeta cirpšana izglītības sistēmai un tas arī viss.
Šobrīd ir skaļi, bet abstrakti lozungi par sliktu izglītības sistēmu, nekvalitatīvām programmām un it kā akūti nepieciešamajām reformām. Tikai nezin kāpēc pie dažādām Latvijas augstskolām ar katru gadu arvien vairāk spieto dažādu ādas krāsu un acu formu ārvalstu studenti, kuriem nebūt nešķiet, ka Latvijas izglītība ir sliktāka par jebkur citur Eiropā iegūto. Ja nu vienīgi tā ir tikpat cieta diploma ziņā un ievērojami lētāka cenu ziņā, ko jums apliecinās ikviens Latvijā studējošais ārvalstnieks.
Tāpat diezin vai priecīgāki kļūs tie mūsu pašu Latvijas studenti un viņu vecāki, kuriem līdz šim ir bijusi iespēja mācīties visās tajās nekvalitatīvajās programmās, kurām tagad ministrs ar vieglu roku draud atņemt valsts finansējumu. Vēl vairāk – neļaujot pat pabeigt uzsāktās studijas šajās programmās par valsts budžeta līdzekļiem. Un, ja var ticēt paša ministra izteikumiem presē, tad tagad sanāk, ka visiem šiem studentiem vajadzēs vai nu ņemt kredītus, vai arī labāk iet mācīties uz profenēm. Tas pats par sevi varbūt arī nav nekas slikts, bet diezin vai ir tas, ko studenti sagaida no sava ministra reformām izglītības sistēmā.