Prezidents klātesošajiem atgādināja, ka pretlikumīgo deportāciju laikā Latvija zaudēja ļoti ievērojamu daļu no saviem iedzīvotājiem. "Cilvēki bija spiesti pamest savas mājas, bet daudzi neatgriezās. Tiek publicēti pētījumi ar tabulām un grafikiem, kas ļauj saprast, cik smagi tas bija, bet mēs vienmēr atceramies, ka aiz statistikas datiem ir konkrētu cilvēku likteņi," sacīja valsts galva.
Viņš arī norādīja, ka par tā laika notikumiem mūsdienās iespējams uzzināt no atmiņu stāstiem. "Stāstītāju galvas ir sirmas, taču prāts možs. Šie cilvēki nepadevās, un tas mums ir labs piemērs," sacīja prezidents. Viņš apliecināja, ka "Sibīrijas bērni" nenogurstoši apkopo dzīvesstāstus, kas ir neizmērojams ieguldījums tautas piemiņas iemūžināšanā.
"Tas nekad nedrīkst atkārtoties," vairākkārt uzsvēra prezidents. "Tas nekad neatkārtosies!"
Tikmēr Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (NA) izteicās, ka pret Latvijas tautu tika pastrādāts noziegums pret cilvēci, kuram nav noilguma. Saeimas priekšsēdētāja atzina, ka apbrīno represētos, jo arī viņas dzimtā esot līdzīgi stāsti.
"Jau no mazotnes zinu, ko nozīmē ceļš, cik tas bija smags, un ko nozīmē daudzas dienas, gadi. Kad jādomā - dzīvot vai nedzīvot. Ja dzīvot - kā vārdā?" viņa izteicās. Vēršoties pie represētajiem, Mūrniece uzsvēra, ka šie cilvēki ir apbrīnas un pateicības vērti.
"Nepagurstiet, stāstiet par šiem notikumiem saviem līdzcilvēkiem. Jūs esat stipri cilvēki, no kuriem nāk gaišums un spēks," viņa pauda.
Savukārt Saeimas deputāte Laimdota Straujuma (Vienotība) skaidroja, ka par tā laika noziegumiem jārunā šodien, lai netiktu kultivēts stāsts par labajiem padomju gadiem.
"Jātur svēta to cilvēku piemiņa, kuri gājuši bojā tālumā. Mūsu pienākums ir ne tikai atcerēties, bet ar pilnu atbildību darīt to, kas jādara. Brīvība ir katra atbildība par līdzcilvēkiem un savu valsti. Cilvēki, neskatoties uz to visu, kas noticis, ir stipri," viņa sacīja.
Jau vēstīts, ka visā Latvijā šodien notiek atceres pasākumi, kas veltīti Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai, godinot aptuveni 16 000 Latvijas iedzīvotāju, kuri 1941.gada 14.jūnijā tika deportēti uz Sibīriju.
Pēc Latvijas Valsts arhīva datiem, 1941.gada 14.jūnija deportācijās Latvija zaudēja vairāk nekā 15 425 iedzīvotājus, viņu vidū latviešus, ebrejus, krievus, poļus, no kuriem 3751 bija bērns vecumā līdz 16 gadiem. Izsūtīšanas laikā vīriešus atšķīra no ģimenēm un aizdzina uz gulaga nometnēm, kur daudziem piesprieda augstāko soda mēru, bet citus sodīja ar ieslodzījumu nometnēs.
No Torņakalna stacijas 1941.gada 14.jūnijā uz Sibīriju izveda tūkstošiem Rīgas un tuvējās apkārtnes ģimeņu. Aptuveni 9300 lopu vagonos iesprostotu cilvēku šajā dienā no Torņakalna stacijas tika izsūtīti garā un mokpilnā ceļā uz Sibīriju, no kuras tikai retajam pēc gariem bada, sala, slimību un smaga darba gadiem palaimējās atgriezties mājās. Stacijā netālu no sliežu ceļiem atrodas piemiņas akmens un vagons, kas kalpo kā uzskatāms liecinieks vienai no visdrūmākajām dienām Latvijas vēsturē.