Pastars: Prezidentam nevajadzētu aktīvi iesaistīties ministru izvēlē

Vai mēs ar to īstenībā neiegūstam jaunu Satversmi?Es teiktu, ka tie iederas Satversmes sistēmā. Bet ar dažiem nosacījumiem. Eiropā aizvien lielāku uzsvaru liek uz racionālā parlamentārisma idejām, palielinot valdības pilnvaras. Nevis prezidenta. Bet tieši valdības pilnvaras. Tiktāl, kur ir šis parlamenta neracionālais elements, ja tā var teikt. Premjers tāpat ir politiski atbildīgs parlamentam. Jo parlamentam jebkurā gadījumā ir iespēja ar balsu vairākumu viņu mainīt. Kas mani satrauc? Vai prezidenta pilnvaras šeit būtiski nepalielinās? Par premjeru es neuztraucos, jo premjers ir Saeimai politiski atbildīgs, iecelts ar parlamenta lēmumu. Pēc idejas prezidentam nevajadzētu spēlēt aktīvu lomu ministru izvēlē. Ja prezidents grib spēlēt aktīvu lomu ministru izvēlē, tad mums ir jārunā par to, ka prezidents tiek ievēlēts Saeimā ar divām trešdaļām balsu vai pat visas tautas vēlēšanās.Prezidenta priekšlikums paredz, ka ministrus amatā iecels prezidents pēc premjerministra ieteikuma.Jautājums, kādā tradīciju izpratnē tas tiks īstenots. Arī šobrīd pēc Satversmes Valsts prezidents izvēlas Ministru prezidenta kandidatūru. Bet ar tradīcijām ir saistīts tas, ka prezidents nevar izvēlēties, ko vien viņš grib. Viņam ir kaut kādas iespēju robežas. Pretējā gadījumā viņam pašam var iestāties politiska atbildība, parlaments var pateikt - klau, tu uzvedies nekonsekventi, tu uzvedies valstij kaitnieciski, un mēs varam palūgt tevi aiziet. Taču mūsu praksē ir bijuši arī tādi gadījumi, kad premjers pat lūdz prezidentu, lai viņš iebilst, ja koalīcija viņam politiski uzspiež kādu viņam ļoti netīkamu ministra kandidātu. Tas parasti ir bijis aizsardzības un ārlietu ministra apstiprināšanas gadījumos. Tad prezidents ar savu autoritāti pasaka nē premjera vietā, kurš politiski nevar pateikt nē savām koalīcijas partijām. Taču te prezidents drīzāk ir kontrolētājs pret ļoti smagiem gadījumiem, nevis aktīvs ministru izvirzītājs. Ja prezidents grib spēlēt pa visu laukumu šajās pilnvarās, tad tas nebūs atbilstoši mūsu republikas Satversmei. Prezidentam ir nevis kreatīva, bet kontroles funkcija. Protams, nekur aprakstīts tas pilnvaru apjoms īsti nav. Tas atkarīgs no prezidenta. Bet tas būtu pareizi jāsaprot, citādi mēs izkāpjam laukā no šīs parlamentārās republikas. Pamatlieta būtu, ka premjers ministrus ieceļ pats, bet prezidents dot savu svētību. Bet ne vairāk.Visu interviju lasiet laikraksta Diena 18.septembra izdevumā!**