Lai gan ukrainis Latvijā ir nepilnu gadu, no kura lielu daļu pavadījis ārzemēs, jautājumus viņš saprot ļoti labi. Nelielais vārdu krājums sarunas gaitā gan vairākkārt liek pāriet uz krievu valodu, taču nezūd pārliecība, ka jau pēc starta Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs viņš ar Latvijas žurnālistiem runās tekošā valsts valodā. Runājam paukošanas treniņa laikā, ik pa brīdim mums pievienojas arī treneris Mihails Jefremenko.
Kā jūties, runājot latviski?
Jūtos ļoti laimīgs. Pārstāvot Latviju, vēlos visu izdarīt ļoti labi, vēlos zināt valodu un iejusties sabiedrībā. Man tas ir svarīgi. Ir liels gods pārstāvēt šo valsti augstākā līmeņa sacensībās. Paldies visiem, kuri atbalsta un palīdz. Īpaši vēlos pateikties [Latvijas Modernās pieccīņas federācijas] prezidentam Andrim Liepiņam, trenerim Mihailam Jefremenko. Centīsimies, lai attaisnotu mums doto uzticību. Noteikti jātiecas uz dalību olimpiskajās spēlēs un laba rezultāta sasniegšanu tajās.
Ko tev prasa latviešu valodas iemācīšanās?
Valodu sāku mācīties jau otrajā dienā, kopš esmu šeit. Katru dienu mācos, trenējos, praktizēju, cenšos ar visiem runāt latviski. Tas nav viegli, jo sāku no nekā, un pagājis tikai gads, taču cenšos un apzinos, ka tas ir svarīgi. Ja vēlos saņemt pilsonību, ir jāzina arī valoda. Mācos arī vēsturi un kultūru, protu himnu.
Ar kādām sajūtām sagaidīji to, ka Saeima tev šodien (saruna notika ceturtdien, kad Saeimā tika apstiprināta pilsonības piešķiršana) piešķīra pilsonību?
Esmu priecīgs, ka šāds lēmums tika pieņemts, tāpēc gribu attaisnot uz sevi liktās cerības un sasniegt augstvērtīgus rezultātus. Tikt uz olimpiskajām spēlēm ir labas iespējas, taču ļoti daudz jāstrādā, lai tajās sasniegtu labu rezultātu. Šobrīd tas ir pat neliels atvieglojums, jo varu koncentrēties tikai treniņiem. Jāizmanto šī iespēja. Vēlos šeit dzīvot un attīstīt sevi kā augstas klases sportistu.
Kā radās doma par Latvijas pārstāvēšanu?
Treneris Mihails. Pirms diviem gadiem Ukrainā notikušā Pasaules kausa izcīņas posmā Ungārijā, kad Ukrainā saasinājās situācija, kuras dēļ daudzi sportisti no šīs valsts saprata, ka tuvākajā laikā nākotnes nebūs. Ruslans ir tieši no tā reģiona - trenējās Doņeckā. Pats esmu no Ukrainas, un viens otru pazīstam jau diezgan sen. Viņš mani uzrunāja, vaicāja par treniņu iespējām, izteica vēlmi to šādā veidā risināt. Uzrunāju Latvijas Modernās pieccīņas federācijas valdi, kas ļāva viņu uzaicināt pie mums uz nometni vasarā. Viņš labi pastrādāja un, kā pats atzina, tajā brīdī arī saprata, ka citu valsti, kur patverties, nemeklēs. Viņš bija ļoti apmierināts ar šeit notiekošo, apstākļiem, treniņiem. Patiesībā jau sen viņu nedaudz konsultēju paukošanā, jo viņš zināja, ka pats esmu dziļi iekšā tieši paukošanā.
Ruslans. To noteikti ietekmēja situācija Ukrainā, kur viss kļuva arvien sliktāk. Tādā ceļā attīstoties situācijai un paliekot Doņeckas reģionā, kur izvērtās konflikts, par sevi kā sportistu varēju aizmirst. Iespēja pārcelties uz Latviju man bija kā jauna iespēja. Nolēmu, ka tā jāizmanto, ja gribu kaut ko sasniegt. Radās iespēja patrenēties Latvijas izlases nometnē, lai uzlabotu savu sniegumu un rezultātu, taču vēlāk parādījās šāda iespēja - dzīvot un trenēties šeit. Man ļoti iepatikās šeit valdošā atmosfēra, treniņi. Protams, arī trenera loma bija svarīga - Mihails Jefremenko tomēr arī ir ukrainis, kurš pārcēlies dzīvot uz šejieni.
Finansiāli Ukraina varēja atbalstīt tikai dažus izlases līderus?
Jā, arī šī situācija bija ļoti smaga, jo, lai turpinātu trenēties Ukrainā, man nebija finansiāla atbalsta. Arī šeit man tā ir papildu motivācija atdot visus spēkus katrā treniņā, lai sasniegtu augstus rezultātus. Man nepieciešams sasniegt labu rezultātu, lai iegūtu atbalstu turpmākajiem treniņiem un attīstībai.
Kā vērtē Latvijas iespējas kvalitatīva treniņprocesa nodrošināšanā?
Šajā ziņā man visa pietiek. Varu tikai vēlreiz pateikties federācijas vadībai, kas šeit nodrošina iespējas trenēties.
Mihails. Ir tā, ka ne tikai mēs esam vajadzīgi viņam, bet viņš ir vajadzīgs arī mums, lai saglabātu normālu treniņprocesu un nepazaudētu tās pozīcijas, kuras pieccīņā esam izcīnījuši. Tā bija abpusēja motivācija. Pagājušā gada oktobrī mēs sākām pilnvērtīgu darbu, novembrī Ruslans tika pie uzturēšanās atļaujas, turklāt jau dažus mēnešus vēlāk sasniedza ievērojamu panākumu, uzvarot Pasaules kausa posmā. Jau tad, februārī, viņš pārstāvēja Latviju. Kopš Ruslans ir Latvijā, viņa pieccīņas līmenis pieaug. Protams, šī gada laikā gribētos lielāku progresu tieši paukošanā, kas joprojām ir viņa klupšanas akmens pieccīņā, kur divas trīs reizes izdevās sasniegt pilnvērtīgu rezultātu.
Paukošana arī šobrīd ir klupšanas akmens?
Mihails. Problēma ir tajā, ka man paukošanā nākas Ruslanam ne tikai visu mācīt gandrīz no jauna, bet pat pārmācīt to, ko viņš iepriekš uztvēris par pašsaprotamu. Tie ir visi refleksi, kuri, pēc manām domām, ir nepareizi. Sezonas laikā mums viņa rezultātu izdevās pacelt par divdesmit punktiem, kas ir līdzvērtīgs iegūtām divdesmit sekundēm izšķirošajā kombinācijas disciplīnā. Tas ir tikai paukošanā. Iepriekš Ruslana vidējais rezultāts bija 178, bet gadu viņš pabeidza ar 206 punktiem. Jāiegūst stabilitāte, lai progress būtu vēl lielāks.
Uzvara Pasaules kausa pirmajā posmā Kairā visiem bija liels pārsteigums!
Ruslans. Tā bija arī man. Lai gan, tagad to pārdomājot, viss nemaz neliekas tik negaidīti, jo labi pastrādājām pirms tam, labi trenējāmies. Patlaban strādājam pie tā, lai izlabotu tās kļūdas un neveiksmes, kuras bija sezonas turpinājumā, tostarp pasaules čempionātā. Ir visas iespējas rezultātu uzlabot.
Kas bija tie faktori, kuri nodrošināja uzvaru Kairā?
Sakrājās viss kopā. Bija vēlme sevi pierādīt jaunā vidē. Tas viss arī veicināja to, ka pieteicos Latvijas pilsonībai un jau šobrīd sevi apzinos kā pilnīgi citas kultūras sastāvdaļu visā turpmākajā karjerā.
Mihails. Sakrita daudz apstākļu - jauns treneris, jauna kompānija, varēja sākt no baltas lapas, nedomājot ne par kādu atbildību. Ruslans startēja ļoti brīvi, tāpēc viss izdevās. Arī paukošanā: iedevu viņam jaunu impulsu, pāris padomu, kas viņam ļoti patika. Ruslans tos izmantoja un sasniedza rezultātu. Pēc tam jau viņš vairāk sāka domāt par rezultātu. Vairāk aizdomājās par to, ko katra kļūda maksās. Tas neļauj pietiekami daudz pievērsties izpildījuma tehnikai. Vēl viena lieta, kas bija Kairā, - Ruslans peldēšanā savam rezultātam noņēma divas sekundes. Iepriekš viņa labākais rezultāts bija 2:02 minūtes, bet Kairā viņš nopeldēja divās minūtēs. Divas sekundes peldēšanā ir ļoti daudz, turklāt mēs pat nebijām šajā disciplīnā veikuši nekādu ievērojamo darbu. Vēl ir potenciāls skriešanā, taču ir ļoti grūti vienlaikus pacelt skriešanu un paukošanu. Tās tomēr ir divas ļoti krasi atšķirīgas disciplīnas ar pilnīgi dažādiem treniņu uzdevumiem. Skriešanā vajadzīga izturība, darba apjoms, fiziskā slodze, bet paukošanā ir sarežģīta koordinācija. Mēs diezgan daudz darām arī skriešanā, taču es uzskatu - ja mēs uzlabosim un stabilizēsim rezultātu paukošanā, pēc tam būs iespēja uzlabot skriešanu. Pat ļoti daudz, jo Ruslanam tajā vēl ir diezgan liels nerealizētais potenciāls.
Kāda pēc uzvaras Kairā bija Ukrainas komandas reakcija?
Ruslans. Man ir ļoti labas attiecības ar Ukrainas izlases sportistiem, un viņi priecājās par manu sasniegumu. Visi jau saprot, ka cīnāmies par tikšanu uz olimpiskajām spēlēm. Tas ir svarīgi visiem. Ir patīkami, ka mani un manu pieņemto lēmumu Ukrainā atbalsta. Protams, ir tādi, kuri neatbalsta, taču tādi būs vienmēr, un cenšos to neņemt galvā. Draudzējos ar tiem, kuri mani saprot un priecājas kopā ar mani.
Visu interviju ar modernās pieccīņas sportistu Ruslanu Nakonečniju lasiet pirmdienas, 19.oktobra, laikrakstā Diena!