Tā būtu jābūt. Bet vai tā ir?
Daži (to skaitā noteikti arī krietns skaits žurnālistu) tūliņ iebildīs, ka šīs ir kaut kādas sociālistu muļķības un žurnālistikai, protams, ir sava cena, jo galu galā arī mediju bizness ir bizness. Uzņēmējdarbībā bez naudas nekas nenotiek.
Principā tāds arī ir galvenais secinājums, kurš izriet no 23. novembrī notikušās konferences ”Latvijas mediju nākotne – izaicinājumi un attīstības iespējas”. No sirds jāpateicas Latvijas Žurnālistu asociācijai par šo pasākumu, kura gaitā dažādu mediju pārstāvji pārsvarā runāja par reitingiem, klikšķu skaitu, auditoriju, klientu interesēm, reklāmdevējiem. Taču ļoti (un nepiedodami) maz tika runāts par jau minēto mediju lomu demokrātiskā sabiedrībā.
Ak, jā, un protams tika runāts arī par naudu, tostarp arī par žurnālistu algām. Portālu virsrakstos pēc tam varēja lasīt, ka konferencē noskaidrojies – ”žurnālos dažs pelnot 1500 latu”. Svarīgāks par visu informācijas atlasē izrādījās pliks un patiesībā neko īpašu neizsakošs cipars. Vai tā ir fiksēta alga, honorārs, varbūt žurnālists nodarbināts caur mikrouzņēmumu? Par kāda satura radīšanu ir runa? To visu mēs nezinām un diezin vai arī tik drīz uzzināsim, jo Latvijas mediju darba tiesību un grāmatvedības finanšu ķēķis ir tik tumšs, ka, tur kaut ko meklējot, var arī sevi pazaudēt.
Kāda liela ziņu portāla redaktors vienā no diskusiju paneļiem skaidri un nepārprotami deklarēja, ka viņa pārstāvētais medijs ir ”kapitālisma trieciennieki”, kuru galvenais dzinulis ir auditorijas pievilināšana. Ražojam saturu, to patērē cilvēki – ja kaut kas patērētāju vēlmēs mainās, pielāgojamies. Vienkāršs biznesa modelis. Te ir svarīgi precīzi visu precīzi izmērīt, lai noskaidrotu, kas ir ”seksīgs” reklāmdevēju skatījumā – no tā vadoties, var veidot no patērētāju puses pieprasītu saturu. Viss ir skaidrs, izņemot vienu detaļu. Šis redaktors kategoriski atteicās minēt jebko, kas saistīts ar žurnālistu algām šajā ”kapitālisma trieciennieku” komandā.
Te arī slēpjas atbilde uz virsrakstā uzdoto jautājumu. Latvijā kvalitatīva žurnālistika vairuma mediju īpašnieku skatījumā maksā ”jo mazāk, jo labāk”. Kamēr rietumvalstu medijos ir pieņemts (stāstu pēc savas pieredzes) potenciālam darbiniekam skaidri pateikt, cik un par ko viņi var apsvērt maksāt, Latvijā algu un honorāru apjomi medijos ir teju vai tabu. Visbiežāk žurnālistam pašam ir jāmēģina izzīlēt, cik lielu atlīdzību no konkrēta medija viņš varētu prasīt, lai viņu neuzskatītu par muļķi (jo paprasīja pārāk maz) vai nekauņu (jo paprasīja pārāk daudz).
Kāds tam sakars ar kvalitatīvu žurnālistiku? Vistiešākais! Ja žurnālists savā ikdienā ir spiests vadīties pēc ”pērkam un pārdodam” principiem, tad tāds galu galā būs arī viņa radītais saturs. Kvalitāte tās patiesajā būtībā, kas žurnālistikā būtu sabiedrībai tiešām nozīmīgas un vērtīgas informācijas sniegšana, nav sasniedzama caur kapitālistiska biznesa finanšu mahināciju līkločiem. Pašlaik Latvijas mediju darba tirgū nav pat iespējama normāla konkurence – jo nav caurspīdīgu kritēriju ne tajā, kas tiek prasīts no žurnālista, ne tajā, ko žurnālists var prasīt no sava darba devēja.
Protams, ir arī izņēmumi. Taču ar to ir daudz par maz. Kad tika dibināta Latvijas Žurnālistu asociācija, tā netika veidota kā arodbiedrība. Uz šo faktu uzreiz norādīja Sergejs Kruks, argumentējot, ka tieši efektīvi funkcionējoša arodbiedrība ir tas, kas nepieciešams žurnālistiem. Moralizēšana par žurnālista pienākumiem, profesionālo līmeni, godu, cieņu, ētiku līdz šim nekur nav novedusi – un Kruka skatījumā redakcionālo autonomiju no medija īpašniekiem un redakcijas menedžmenta veicinātu arodbiedrība.
Aptuveni ar tādu pašu domu es jau labu laiku vados pēc sekojoša principa – nekad, nekad un vēlreiz nekad pat neapsvēršu domu sadarboties ar mediju, kurš nespēj (vai nevēlas) skaidri pateikt kaut vai aptuvenu finansiālu novērtējumu manam darbam. Man ir jāzina, cik maksā kvalitatīva žurnālistika – tieši tāpēc, ka es neesmu nekāda prece.