Var kritiski vērtēt Zatlera Reformu partiju, tomēr pragmatiskāk būtu pieņemt, ka tuvākā gada divu laikā ZRP nekur neizčibēs un, visticamāk, turpinās darboties koalīcijā. Tādēļ eksprezidenta publiskais vērtējums 241 dienā paveiktajam (Zatlers rēķina no Rīkojuma nr. 2 pieņemšanas), ar kuru publika tika iepazīstināta vakar, ir uzmanības vērts. Diemžēl jāsecina, ka, ja ZRP nievātāji partiju dažkārt vaino tajā, kas nav specifiski ZRP kļūda (piemēram, dīvaini politisko sabiedroto meklējumi pieredzēti arī agrāk), tad eksprezidents savā apcerē kā sasniegumus vērtē to, kas nav sasniegums. Piemēram, ir diezgan savdabīgi kā panākumu minēt «jaunu cilvēku ienākšanu politikā».
Runa ir par Olšteina sešnieku? Arī apgalvot, ka šobrīd mums ir «visprofesionālākā un viskompetentākā valdība, kāda Latvijai jelkad bijusi», ir visai riskanti kaut tā iemesla dēļ, ka virkne ministru - to skaitā ZRP deleģētie - sevi vēl nekā reljefi nav parādījuši. Savukārt apgalvot, ka ir zudusi oligarhu ietekme, ir vēlmju domāšana. Šķiet, problēma ir tā, ka Zatlers jūt cilvēku vilšanos un meklē tēmas, kuras varētu pasniegt kā savus un ZRP sasniegumus. Šajā ziņā eksprezidents pats nonācis mitoloģijas «pārmaiņas rīt uz pusdienlaiku» gūstā - objektīvi runājot, neko titānisku no tik jaunas partijas nemaz nevar sagaidīt. Līdz ar to Zatleram varētu ieteikt nevis izmisīgi meklēt, kā saglabāt sākotnējo popularitāti - tas nav iespējams - izdomājot neesošus panākumus, bet pacietīgi tikt galā ar iekšējām intrigām (cik nu tas iespējams), nevairīties atzīt kļūdas (tas patiesi būtu kas jauns Latvijas politikā, bet pagaidām ZRP to nespēj), kā arī palīdzēt izvirzīties jauniem ZRP līderiem. ZRP pagaidām nav nedz labāka, nedz sliktāka kā citas Latvijas partijas. Tieši tāpēc, ka tā pagaidām vēl nav sastrādājusi fundamentālas muļķības (par pašu eksprezidentu varētu padiskutēt), ZRP nav nepieciešams turpināt tradīciju izdomāt neesošus sasniegumus.