Ģenerālis nolemj atpūsties un dodas pavaļoties pie pazīstama mežziņa. Ilgi mierā nosēdēt pilsētnieks nevar, tādēļ lūdz kādu darbiņu, kas neradītu nedz fizisku, nedz garīgu piepūli. Mežzinis piedāvā pērno kartupeļu pārlasīšanu. Labi. Pēc kāda laika ģenerālis paziņo, ka tas ir pārāk grūts darbs un, redzot namatēva neizpratni, paskaidro: ik rokā paņemtais kartupelis prasa pieņemt atbildīgu lēmumu – kurā kaudzē likt...
Šis stāstiņš par to, cik viegli kļūdāmies, spriežot par citām profesijām, nāk prātā ikreiz, kad kāda pašmāju radošo profesiju slavenība iepriecina publiku ar savām atklāsmēm par valsts politikā un ekonomikā notiekošo. Tāpat kā ģenerālim acīmredzot bija visai aptuvens priekšstats par lauku darbiem, tāpat mūsu slavenībām visbiežāk ir diezgan eksotiski priekšstati par lēmumu pieņemšanas procesu un dažreiz pat par to, kādi lēmumi vispār pieņemti.
Pieļauju, ka lēmumu pieņēmēji šo veco, labo vingrinājumu «lasījis neesmu, bet viedoklis ir» uztver nervozi un īgni kā «cilvēkiem prātu jaucošu». Tomēr te nu man, lai gan pats dažkārt esmu pārsteigts par šādu atklāsmju saturu, lēmumu pieņēmējiem jāaizrāda, ka a) arī, viņuprāt, pilnīgām blēņām ir tiesības uz pastāvēšanu, b) šīs blēņas nedrīkst ignorēt.
Iemesli ir vairāki. Tiesības pastāvēt izriet kaut no tā, ka arī paši lēmumu pieņēmēji grēko ar pārspriežamā zināšanu.
Tomēr būtiskāk ir tas, ka arī blēņas liecina par to, kā to paudēji ir lēmumu pieņemšanas procesu un lēmumus sapratuši. No šī secinājuma izriet divi citi visnotaļ piezemēti. Pirmkārt, tātad jāskatās, kā pašiem lēmumu pieņēmējiem saprotamāk izskaidrot, ko tieši viņi dara un kas "vispār notiek šajā valstī". Te varu iedomāties iebildumus, ka "neklausās taču!", tomēr neveiksmīga līdzšinējā pieredze politikas gadījumā nevar būt arguments. (P. s. Politikas zinātnē veidojas īpašs pētījumu virziens "audiālā demokrātija", ieskats tajā, piemēram, internetā bez maksas pieejamā žurnāla Logos pērnā gada 6. numurā.) Otrkārt, atgaiņāties no blēņām vienalga nedrīkst, jo, lai cik tas drūmi skan, mēs bieži lēmumus pieņemam, balstoties uz kļūdainu vai vismaz tendenciozi atlasītos faktos balstītu viedokli. Nav vajadzības pārskaitīt gadījumus pasaulē kaut šī gada ietvaros. Līdz ar to blēņas nevis jāpasludina par kārtējo pierādījumu kāda neinformētībai (saudzīgi izsakoties), bet jālieto kā svarīgs avots noskaņu izprašanai. Tā nu demokrātija iekārtota, ka ignorēšanas gadījumā var rēķināties ar nepatīkamiem pārsteigumiem.