KNAB konkurss – katram sava loģika

Politiķu loģikas pamatā ir šai profesijai pierastā nepieciešamība "mīcīt tādus mālus, kādi ir". Domāju, ka ikviens partijas vadītājs priecātos redzēt organizācijā kvalitatīvākus kadrus, pārliecinošākus "pirmos numurus" vēlēšanu sarakstos, koalīcijā – saprotamākus partnerus un, lai cik tas nekaunīgi skan, labāk informētus vēlētājus. Bet ir tā, kā ir, un politikā ilgāku laiku nostrādājušie ir "mazākā ļaunuma" kā kritērija piekritēji. Var saprast premjera neapmierinātību, jo atbildību par ilgstošu mīcīšanos ap svarīgu struktūru (KNAB, VID utt.) vadītājiem galu galā prasīs no politiķiem, nevis ierēdniecības, kas, starp citu, nav atkarīga no vēlētāju sajūtām un priekšstatiem.

Tajā pašā laikā sava loģika ir ierēdniecībai, precīzāk, atlases komisijai, kurai var nebūt pieņemams «mazākā ļaunuma» kritērijs, jo, ja šo kritēriju sāk bieži lietot, galu galā var būt pat ne situācija "varēja būt, protams, labāk, tomēr...", bet "pārējie varianti bija vispār ārprāts". Lai cik neticami tas var likties mūsu arvien skeptiskajai publikai, arī ierēdniecībai var būt sava misijas apziņa, kas vēlas ignorēt politisko loģiku.

Tomēr konkrētajā gadījumā atlases komisijai vajadzētu ņemt vērā kādu izšķirošu aspektu. Ļoti iespējams, ka Latvijā ir cilvēki, kas vadītāju amatiem būtu piemērotāki par tiem, kuri kandidēja. Bet ir jāapzinās, ka viņi dažādu iemeslu dēļ negrib kandidēt. Un negribēs. Mēs varam stundām ilgi diskutēt par iemesliem (tas pats attiecas uz "iešanu politikā"), bet tas situāciju nemainīs. Līdz ar to atkārtotu konkursu rīkošana neko nedos.

Jautājums ir, vai KNAB var strādāt bez vadītāja un, ja principā var, cik ilgi? Līdzīga šobrīd ir situācija ar ASV Augstāko tiesu, tikai šajā gadījumā paši politiķi (republikāņi) nevēlas apstiprināt Obamas iespējamos kandidātus brīvajai tiesneša vietai. Tiesa turpina strādāt, bet pamazām krājas lietas, kurās neizdodas pieņemt lēmumu, jo šobrīd balsis sadalās 50 pret 50. Tiesa, lielā atšķirība starp abām situācijām ir tā, ka ASV drīz būs vēlēšanas (tostarp par vietām Kongresā) un pastāv cerība, ka vezums izkustēsies. Kas būtiski mainīsies Latvijā pēc pusgada, gada? Domāju, ka nekas. Līdz ar to, manuprāt, a) komisija savu loģiku (ja vēlaties, mugurkaulu) ir parādījusi, b) koalīcijai, ja tai šī komisijas poza nepatīk, pašai ir jāuzņemas atbildība un jāvirza Saeimas balsojumam savs kompromisa kandidāts.

Ciniski sakot, politiķiem nav daudz ko zaudēt, jo daļa publikas tāpat ir pārliecināta, ka visi šie konkursi ir tikai teātris. Šāds pavērsiens nenozīmētu vienas loģikas uzvaru pār otru – tas tikai liecinātu, ka ir situācijas, kuras risinot abas loģikas vienlaicīgi tā īsti nav lietojamas. Un, ņemot vērā, ka tas nozīmē biežāku "mazākā ļaunuma" kritērija piemērošanu, acīmredzot ir jādomā par pārmaiņām regulējumā, kas ļautu "mazāko ļaunumu" vajadzības gadījumā tā vai citādi sodīt.