Tomēr arī skaitļi sniedz plašu vielu pārdomām. Piemēram, par golodomoru Ukrainā, kur PSRS režīms apzināti iznīcināja 6-8 miljonus zemnieku. Jāņem vērā, ka šis noziegums, ko būtu nepieciešams starptautiski atzīt par genocīdu, tikai turpināja ukraiņu nācijas slepkavošanu, kas sākās pēc 1917. gada oktobra apvērsuma. Padomju režīma rīkošanās uzskatāma gan par fizisku, gan garīgu genocīdu, kas savā būtībā turpināja cariskās Krievijas naidīgo politiku pret ukraiņiem. Vai, ņemot vērā šīs noziedzīgās darbības raksturu un apjomus, ukraiņiem nav tiesību pielīdzināt padomju - Staļina - noziegumus nacistu pastrādātajiem noziegumiem? Gluži tāpat kā trim Baltijas valstīm, kur nogalināto skaits absolūtos skaitļos nav tik liels, taču upuri nebūt nav uzskatāmi par maziem. Nonāvēto cilvēku skaits kļūst daudz lielāks, ja upuriem pieskaita, piemēram, 30 gadu represijās PSRS teritorijā nogalinātos latviešus.
Padomju noziegumu atzīšanai un pētniecībai nav nolūka kaut kādā mērā attaisnot fašisma nodarījumus, lai gan ne reti rodas viedoklis, ka tieši to Baltijas valstīm cenšas inkriminēt ne viens vien holokausta pētnieks. Un nosauc to par piedalīšanos «cietēju olimpiskajās spēlēs». Baltijas valstis nepiedalās šādās «sacensībās», bet gan vienīgi izrāda pienākošos cieņu daudzajiem upuriem un nosoda komunistisko režīmu ar tā ideoloģiju. Savas vēsturiskās atmiņas attīrīšana ir arī pašcieņas jautājums, pat ja tas nekad nepalīdzēs gūt praktiskus labumus - atlīdzību par okupācijas nodarīto kaitējumu. Acu pievēršana uz komunisma pastrādātajiem noziegumiem vairāku desmitgažu garumā ir bijusi hroniska slimība Rietumos, kas neko labu nav devusi. Bijis tas citādi, varbūt arī Krievija būtu tikusi tālāk savas pagātnes izvērtējumā, jo Eiropā nav otras tādas nācijas kā krievu, kuru tik lielā skaitā ir iznīcinājis tieši komunistiskais totalitārais režīms. Tikai nākotnē varēs pilnībā izvērtēt, kāda nozīme ir 2008. gada Prāgas deklarācijai par Eiropas sirdsapziņu nozīmi.