Tas, ka Ukrainas valsts galva Viktors Janukovičs visai ilgi nepadevās eiropiešu aicinājumiem atvērt cietuma kameras politiskajiem pretiniekiem, taču tagad tos uzklausījis, kaut arī tikai daļēji (uz ekspremjeri Jūliju Timošenko neattiecas prezidenta apžēlošanas dekrēts), tomēr apliecina Kijevas vēlēšanos uzlabot attiecības ar Briseli. ES jau atzinīgi novērtējusi Janukoviča rīcību, un tagad ukraiņiem to vajadzētu atbilstoši turpināt ar citiem sekmīgiem darbiem, lai būtu pamats cerībām uz izdošanos šā gada rudenī, kad tiks izskatīts jautājums par asociācijas līguma parakstīšanu starp Ukrainu un ES. Tā šobrīd domā lielākā daļa ukraiņu politisko ekspertu un politiķu. Tiesa gan, tikai retais pieļauj, ka prezidents varētu būt tikpat augstsirdīgs arī attiecībā uz Timošenko. Zinot, cik prasmīgi bijusī Oranžās revolūcijas līdere spēj panākt vēlētāju uzticēšanos, viņas atbrīvošana Janukovičam varētu vienīgi garantēt zaudējumu nākamajās prezidenta vēlēšanās.
Prezidenta līdzšinējā darbība liek domāt, ka Janukovičs vēlas atrasties prezidenta krēslā visai ilgi. Personīgās turības pieaugums, ko apliecina kaut vai viņa dēla Oleksandra īpašumu vērtības straujais pieaugums, varas koncentrēšana ģimenes un tuvu draugu rokās atgādina daudzās citās bijušajās PSRS republikās pastāvošo kārtību. No vienas puses, redzama Janukoviča un domubiedru vēlēšanās dzīvot kā citur - kā Krievijā, kā Kazahstānā, bet, no otras, jaušama skaidra nevēlēšanās nokļūt pazemojošā atkarībā no Kremļa. Tāpēc arī atturēšanās iestāties muitas savienībā. Turklāt noteikti jāievēro opozīcijas spēks un tas, ka lielākā daļa sabiedrības vēlas integrāciju ar ES, nevis Krieviju.
Jau 20 gadu Ukrainai «izdevies» palikt tā saucamajā pelēkajā zonā, te ejot vairāk uz rietumiem, te atkal uz austrumiem, taču patiesībā mīņājoties uz vietas. Kā redzams tagad, rezultāti pagalam neiepriecinoši - pat tik liela un resursiem bagāta valsts nav spējusi likt lietā šādu «neatkarību». Piemērs, par kuru derētu painteresēties ikvienam, kas aicina pārdomāt izdevīgumu no atrašanās ES.
Visdrīzāk Janukoviča komanda apzinās, ka Ukraina patiešām nav Krievija - tieši šādi savu grāmatu bija nosaucis bijušais šīs valsts prezidents Leonīds Kučma. Šķiet neiedomājami, ka demokrātiskās brīvības tur varētu tikt apspiestas tāpat kā Krievijā vai Baltkrievijā. Turklāt nacionālā atmoda un sarašana ar cilvēktiesībām Ukrainā ir aizgājusi krietni tālu, un tādēļ integrācija ar ES ir pilnīgi dabiska.