Fragments no intervijas:
Pirmām kārtām apsveicu jūs ar nomināciju Eiropas Izgudrotāju balvai. Ko jums nozīmē šī atzinība?
Man personīgi? Es vairāk domāju par to, ko tas nozīmē Latvijai. Man personīgi, protams, ir ļoti patīkami. Nevienam no Latvijas nekad nav izdevies iekļūt finālā, kā es teiktu, vienai no visprestižākajām balvām, ko pasniedz inovatoriem. Tas nozīmē, ka mūs ir pamanījuši, ka mūs ir novērtējuši. Bet, ja tā pavisam nopietni, es pret to attiecos rezervēti, jo tas ir par to, kas ir bijis. Man vairāk interesē tas, ko varētu izdarīt šodien un ko vēl varētu panākt nākotnē, lai būtu cilvēkiem jaunas zāles un laba veselība.
Jūs minējāt, ka esat pirmais no Latvijas, kurš izvirzīts šai balvai. Kāpēc šāda nominācija ir tikai tagad? Trūkst priekšnosacījumu, lai būtu Eiropas mēroga zinātnes sasniegumi?
Te vērtē ne tikai to, ko paveic paši zinātnieki, bet skatās, vērtē pasaules līmenī, kāds ir ekonomiskais un sociālais ieguvums no tā, ka zinātnieks kaut ko ir izdarījis. Ļoti grūti ir mazai valstiņai konkurēt ar lielām zemēm, kurās ir vareni uzņēmumi. Aiz maniem konkurentiem stāv lielas pasaules kompānijas, kuru apgrozījums ir lielāks nekā divi trīs valsts budžeti vai farmācijā pat trīs Latvijas nacionālie kopprodukti. Pie mūsu šīsdienas zinātnes politikas zinātniekam Latvijā ir gandrīz vai neiespējami savus izgudrojumus īstenot dzīvē. Ja tas izdodas, tad tas ir vairāk brīnums nekā likumsakarība. Piemērs būtu jāņem no Somijas. Pēc Padomju Savienības sabrukuma Somijā tika nolemts, ka jāsavelk jostas un jāiegulda zinātnē, izglītībā, tehnoloģiju attīstībā un inovācijās, citādi uz ekonomisko attīstību nav ko cerēt. Pie mums uzskatīja, ka tehnoloģiju attīstība un inovācija neesot zinātnieku darīšana - ar to lai nodarbojas uzņēmēji, kuru nebija un nav joprojām. Vismaz tāda līmeņa, lai varētu konkurēt pasaules mērogā. Zinātne mums bija ļoti nesliktā līmenī, bet tagad, pateicoties mērdēšanas politikai, ļoti daudzi cilvēki ir aizbraukuši, daudzi negrib strādāt.
Mums, Organiskās sintēzes institūtam, tas izdevās, jo mēs nepaļāvāmies uz to, ka valsts mums kaut ko dos. Skaidrs bija, ka nedos un nedos ilgtermiņā. Tātad sava kapacitāte, sava spēja izdzīvot šajā tirgus ekonomikā bija jāsaista ar pasūtījumiem no vadošajām pasaules farmācijas kompānijām. Ir bijuši gadi, kad 80% no mūsu apgrozījuma nenāk no Latvijas valsts budžeta. Līdz ar to mēs īstenībā tiešajos algas nodokļos valstij nomaksājam vairāk, nekā no tās saņemam. Taču mūsu rezultāti varēja būt ievērojami labāki, ja Saeimai nebūtu tik nenovīdīga attieksme attiecībā uz zinātnieku panākumiem. Vēl nesen trīs gadus pēc kārtas bija noteikts, ka visi par publisko naudu veiktie izgudrojumi pieder valstij un tikai valsts drīkst tos patentēt. Rezultātā trīs gados sasniegtais bija jāizmet miskastē, jo neviens centrs jau patentēšanai izdalīts netika. Valsts pati nolēma, ka ir jāizmet zinātnes sasniegumi miskastē.
Tagad tas ir mainījies?
Tas ir atcelts, bet tik un tā nosacījumi nav izdevīgi izgudrotājiem. Piemēram, Zviedrijā viss, ko izgudro zinātnieks, pieder zinātniekam. Tā ir profesora privilēģija, un valstij nav jātirgojas ar zinātnieku idejām, bet jāļauj viņam šīs idejas īstenot. No eksporta un no nodokļiem valsts iegūst daudz vairāk, nekā atņemot zinātniekam iespēju strādāt. Pēc mūsu politiķu viedokļa, šāda politika ir visnepareizākā, taču Zviedrija ir pirmā inovāciju ziņā.
Labi, viens ir finansējums, kura nav un laikam nebūs, bet vai vēl ir kādi apstākļi, kam jārodas, lai mums būtu šie augstie sasniegumi?
"Nav un nebūs" nav pareizā formula. Nav, bet varētu būt, ja mainītu politiskās spēles noteikumus. Nav runa tikai par investīcijām, bet par to, kā un pēc kā vērtē zinātni. Ja to dara pēc skaistām publikācijām labos žurnālos, tad zinātnieki raksta skaistas publikācijas un publicējas labos žurnālos. Ja zinātni vērtētu pēc tā, kāds labums no zinātnieka darba ir sabiedrībai, ekonomikai, tad zinātnieks pagrieztos pret ekonomiku. Kamēr šo neizmainīs, nekādu izmaiņu nebūs. Un, ja nekas nemainīsies, tad mēs paliksim reņģēdāju tauta, kura būs priecīga, ja vismaz atbrauks tūristi nopucēt kurpes. Mēs tam kategoriski nepiekrītam, mūsu intelektuālais potenciāls atļauj mums konkurēt pasaules līmenī.
Mums pietrūkst valsts, kas teiktu: zinātnieki ne tikai drīkst nodarboties ar inovāciju, bet viņiem ar to ir jānodarbojas, un mēs darīsim visu, lai viņiem palīdzētu.
Zinu, ka diezgan normāls stāvoklis ir molekulārajā bioloģijā, gēnu tehnoloģijās. Pietiekami daudz jaunu cilvēku ir materiālzinātnē un jomās, kas saistītas ar informāciju tehnoloģijām. Arī medicīnā ir labi, bet pārējās nozarēs ir tā, kā ir. Jaunie arī brauc prom, jo viņiem te nav, ko darīt. Tā ir valsts attieksmes problēma. Ja valstij to nevajag, nav jau mums obligāti jābūt Latvijas institūtam. Ir pietiekoši daudz firmu, kas labprāt mūs redzētu savā sastāvā un kas nebūt nav Latvijas. Mēs jau esam Laimu pārdevuši, esam pārdevuši daudzus Latvijas uzņēmumus.
Cik tas ir reāls scenārijs jums?
Ļoti vienkārši! Nu kā? Mēs varam elementāri pārcelties uz kādas citas valsts juridikciju, lai tiktu pie viņu naudiņām.
Visu interviju ar zinātnieku Ivaru Kalviņu lasiet trešdienas, 17.jūnija, avīzē Diena!