Jūs esat piemērs, ka skolā ir izaugsmes iespējas.
Jā, bet to cilvēku kopa, kas sistēmā var vertikāli augt, nav liela. Sistēma tomēr ir visai horizontāla. Kaut vai tas, ka direktoru un mācību pārziņu mainība nav liela.
Par direktoru rotāciju jau runā ik pa laikam.
Rotācija man nešķiet saprātīgs risinājums. Es neredzu, kā to var realizēt novados. To var darīt pilsētās, bet citur būtu krietni grūtāk. Te jājautā, kāpēc vispār bija šāda ideja. Vēlme ir skolu vadībā ieviest jaunas idejas, iniciatīvas un aktīvāku rīcību. Bet to var panākt arī ar citiem līdzekļiem. Piemēram, ar terminētajiem darba līgumiem. Pieņemtu darbā uz pieciem vai sešiem gadiem, pēc tam būtu tiesības līgumu pagarināt vai ne. Nevajadzētu gan krist otrā galējībā, kas šobrīd ir Lielbritānijā – tur direktori skolu vada divus līdz trīs gadus ar milzīgu rotāciju, taču nepieciešami ir vismaz pieci gadi, lai savu redzējumu skolā realizētu.
To var darīt arī attiecībā uz skolotājiem?
Par to varētu domāt, bet tad arī citu nozaru kontekstā. Par direktoriem atsevišķi var runāt, jo Latvijā prakse ar terminētajiem līgumiem vadošos posteņos ir. Līdz ar to tas ir taisnīgi attiecībā pret citiem.
Mēs ik pa laikam mudinām skolotājus būt radošiem, izmantot jaunas pieejas, bet kā ir, ja paskatās no bērnu puses. Varbūt ne visi to vēlas un daudziem to nevajag.
Viens no iemesliem, kāpēc tiek ieviestas alternatīvas metodes, ir tas, ka mērķus mēģina sasniegt citus. Piemēram, ja jūs no bērniem gribat sagaidīt krietni lielāku patstāvību, ir pilnīgi normāli pieņemt, ka zināšanu apjoms, ko viņi iegūs, var būt mazāks, bet patstāvīgās darba prasmes būs krietni labākas.
Vai alternatīvās metodes var līdzēt tiem skolēniem, kuri priekšlaikus pamet mācības?
Ja runājam par bērniem, kuri pamet mācības pēc 9. klases, mēs līdz galam nemākam atbalstīt viņu profesionālās izvēles. Turklāt mums vispārējā vidējā, profesionālā vidējā un profesionālā izglītība nav obligāta. Līdz ar to, ja bērns izkrīt no aprites, mums nav pienākuma sekot, lai viņš turpina mācīties. Tas būtu jāmaina. Tad līdz bērna 18 gadu vecumam valsts un pašvaldību iestādēm būtu jāseko līdzi un arī atbildība būtu lielāka. Būtiski mainītos spēles nosacījumi.
Obligāta vidējā izglītība arī ir ministrijas plānos.
Jā, par to runā jau ilgāku laiku, bet, manuprāt, vajadzētu runāt par vidējo vai vidējo profesionālo, vai profesionālo izglītību kā obligātu līdz 18 gadu vecumam. Es neredzu, kā būtu iespējams noteikt kaut ko obligātu pēc pilngadības sasniegšanas.
Bet daudziem 18 gadi paliek jau 11. klasē. Ja šie bērni būtu slinki un gribētu iet prom, viņus neviens neturētu?
Bet iedomājieties – ja jums ir 18 gadi un jūs izvēlaties darīt kaut ko citu, bet valsts jūs spiež sēdēt skolas solā pret jūsu gribu! Tas ir neproporcionāls cilvēka brīvības ierobežojums. Būtu jācenšas piedāvāt jaunietim to izglītības iestādi, kas viņam visvairāk piemērota.
Jūs būtībā esat abās pusēs – gan strādājot kā ministres padomnieks un piedaloties izglītības politikas plānošanā, gan kā skolotājs skolā. Vai jums ir izprotams konflikts starp izglītības darbiniekiem un ministriju?
Tas ir mākslīgs konflikts. Pilnīgi lieks, nevajadzīgs un neproduktīvs. Mēs jau šobrīd varējām vienoties par modeli un līdz martam vienoties par darba samaksas paaugstināšanas grafiku, un jau septembrī sākt strādāt pēc jaunās sistēmas. Mēs pilnīgi mierīgi varējām atrast kompromisu. Diemžēl neizskatās, ka šīs valdības laikā tas notiks. Ja lēmumu tomēr pieņems šogad, būs krietni īsāks sagatavošanās laiks. Viss notiks steigā un līdz ar to mazāk kvalitatīvi.
Visu Annas Strapcānes interviju ar Igoru Grigorjevu lasiet ceturtdienas, 21. janvāra laikrakstā Diena!