Kāds jums no malas, arī jūsu savstarpējā kontaktā un sadarbībā radies iespaids par līdzšinējo LNO direktoru un viņa veikumu?
Manuprāt, Andrejs Žagars bija ļoti labs līderis. Taču viņš nodarbojās ar daudzām lietām, jo viņš ir arī režisors. Žagars ir mākslinieks. Tāpēc viņam varbūt vienkārši pietrūka laika savas komandas darba ikdienai. Sākām sadarboties, kad vēl biju Igaunijas koncertorganizācijas Eesti Kontsert vadītājs un uzaicināju Rīgas operu un baletu uz Tallinu un Tartu. Kā organizētājs un ideju ģenerators viņš strādā ļoti labi. Viņš jau ir pazīstams Operas pasaulē, un šajā vidē tas ir ļoti svarīgi.
Bet vai teātrim nāk par labu, ja tā administratīvais vadītājs vienlaikus ir mākslinieks, kurš neizbēgami centīsies īstenot savas radošās intereses?
Igaunijā šo problēmu nav, jo es nediriģēju un netaisu izrādes. Protams, mums visiem ir arī kļūdas. Latvijas Nacionālajā operā laikam kaut kas nav kārtībā ar līdzsvaru. Taču ir svarīgi, ka dažos gados izdevies panākt, ka Rīgas operu zina visi. Lielā mērā, pateicoties Žagaram.
A.Žagars direktora krēslā sēdējis jau 17 gadus. Jūsuprāt, neviens cits tik ilgā laikā nespētu paveikt ko līdzīgu?
Viņš sabijis LNO direktora amatā jau 17 gadus? Tas gan ir par daudz. Es tik ilgi savā amatā nepaliktu. Maksimums ir desmit gadi. Ja tik ilgi godīgi, ar pilnu atdevi ir strādāts operai, pēc tam vairāk nav spēka. Tas iztukšo, cilvēks zaudē darbaspējas. Vairāk es nespētu. Šķiet ka Andrejam gan enerģijas ir gana. Neaizvietojams gan nav neviens. Ir jāzina laiks, kad un kā aiziet.
Kā vērtējat A.Žagara iestudējumus, tostarp arī Džakomo Pučīni Manonas Lesko iestudējumu (2011.gadā) jūsu vadītajā teātrī?
Viņa veidotās izrādes ir citādas, tas ir cits rokraksts. Viņam ir kino režisora domāšana. Kādam tas patīk, kādam ne – kā jau vienmēr.
Operas vadības maiņa pie mums ir uzkūlusi politisku kaislību vētru: iejaucies pat Valsts prezidents un premjers. Vai, jūsuprāt, kultūras politizēšana ir neizbēgama?
Tas ir ļoti slikti, ka operas jautājums ir politizēts. Piemēram, Igaunijas Nacionālās operas iepriekšējais direktors bija politiķis. Viņa fotogrāfijas priekšvēlēšanu kampaņas laikā bija redzamas visur. Pēc tam bija ļoti grūti strādāt, jo šī partija neguva uzvaru. Vēl jo ļaunāk, ka Igaunijas kultūras ministre bija no citas partijas, un tās atradās savstarpēji pretējās pozīcijās… Pašlaik Igaunijā posteņi kultūrā nav politizēti. Tas nav standarts. Lietuvas Nacionālās operas un baleta vadītājs Ģintauts Kevišs gan ir politiķis. Viņš pat bija kultūras ministrs. Nedomāju, ka milzīgā ažiotāža ap Latvijas Nacionālo operu teātrim nāca par labu. Ir ļoti viegli zaudēt publiku. Atgūt to gan ir grūti.
Jums pašam nākas meklēt kompromisu ar politiskajiem spēkiem? Piemēram, cīnoties par operas budžetu?
Tas ir ikdienas darbs. Bet mēs netaisām mākslinieciskos kompromisus. Jāsadzīvo, jo mūsu ir vēl mazāk, nekā Latvijā, un visi zina visus. Kopīgās medībās gan nebraucam, tas Igaunijā neiet cauri un izpelnītos sabiedrības nosodījumu. Sevi jāpierāda pašam. Ja tu esi godīgs un labi strādā, problēmu nav.
Kāds jūsuprāt ir ideālais operteātra vadības modelis?
Opera un teātris ir autokrātiska organizācija. Lielas demokrātijas piemērus tur neeesmu redzējis. Operteātros Eiropā ir viens līderis. Tas var būt gan mākslinieciskais vadītājs, gan administratīvais, tas atkarīgs no viņa harizmas un personības spēka. Mēs visi zinām, kas ir Milānas operas La Scala mākslinieciskais vadītājs – diriģents un pianists Daniels Barenboims, bet neviens nezina, kas ir šī teātra direktors. Arī Romā nepazīst operas direktoru, toties pazīst diriģentu Rikardo Muti, Romas operas māksliniecisko vadītāju. Savukārt Polijas Nacionālajā operā Varšavā visspēcīgākā, iespaidīgākā personība, īsts līderis ir tieši administratīvais direktors Valdemārs Dambrovskis. Ļoti spēcīgs ir Norvēģijas Operas un baleta teātra (Oslo) operas ģenerāldirektors Toms Remlovs. Vācijā savukārt operteātru priekšgalā ir intendants - mākslinieciskais un administratīvais vadītājs vienā personā. Jebkurā gadījumā teātrim ir vajadzīgs līderis, kurš var runāt ar sabiedrību, politiķiem, parlamentu. Tādu struktūru kā valde trīs cilvēkus sastāvā neesmu sastapis. Bet ja tā ir laba, vienota komanda, tad viss ir kārtībā – strādāt var! Protams, vieglāk ir vadīt, ja esi viens. Komandā viedokļi vienmēr ir atšķirīgi un arī birokrātijas ir vairāk
Un kā ir Igaunijā? Līderis esat jūs?
Igaunijas Nacionālajā operā juridiski mākslinieciskais vadītājs un administratīvais vadītājs ir vienlīdzīgi, bet valdes vispār nav. Es esmu ģenerāldirektors. Mākslinieciskais vadītājs ir mūsu galvenais diriģents Vello Pehs. Gadās, ka viņa pusgadu nav Tallinā. Kurš tad ar visu nodarbojas? Skaidrs, ka es. Igaunijā mums ir normāla komanda: es, Vello Pehs un baleta mākslinieciskais vadītājs Tomass Edurs. Mēs visu darām kopā un nedemonstrējam sabiedrībai savu hierarhiju.