Latvijai skaidri jāpauž sava nostāja – mēs ieviesīsim energoefektivitātes pasākumus tādā līmenī, kādu varam atļauties un kas samazina iedzīvotāju rēķinus par komunālajiem pakalpojumiem. Vienlaikus mēs nedrīkstam radīt pārmērīgas ilgtermiņa saistības ne iedzīvotājiem, ne valsts budžetam.
Valdībai jāizšķiras līdz oktobrim
Pašreizējais ES dalībvalstu mērķis energoefektivitātes jomā ir tā saucamā formula "20-20-20", kas paredz līdz 2020. gadam par 20% samazināt CO2 izmešu līmeni, par 20% palielināt energoefektivitāti un 20% visas enerģijas ražot no atjaunojamiem resursiem. Viss liecina, ka šis mērķis tiks sasniegts bez papildus piepūles pie nosacījuma, ka visas valstis to rūpīgi ievēro.
Taču ir izteikti vēl ambiciozāki mērķi – līdz 2030. gadam panākt energoefektivitātes paaugstināšanu līdz pat 30%. Vai tas būs saistošs lēmums dalībvalstīm vai tikai ar rekomendējošu raksturu – par to ES līderi lems samitā, kas notiks 23.–24. oktobrī. Diemžēl Latvijai obligātā prasība īstenot energoefektivitāti 30% apmērā var kļūt par ārkārtīgi grūti izpildāmu uzdevumu, jo jau pastāvošais regulējums uzliek papildus slogu valsts pārvaldes institūcijām, uzņēmumiem un arī gala patērētājiem.
Jāsiltina lielākā daļa ēku
Ņemsim kaut vai ēku siltināšanu. Atgādināšu, ka valsts energoefektivitāti var nodrošināt tikai konkrētās teritorijās, pašvaldībās, mājsaimniecībās un uzņēmumos. Īpašu vietu te ieņem daudzdzīvokļu mājas, un Latvijā situāciju sarežģī fakts, ka apmēram 90% mājas ir celtas līdz 1993. gadam – tām ir ļoti zema siltumnoturība un neapmierinošs tehniskais stāvoklis. Saskaņā ar Ekonomikas ministrijas datiem 71% mūsu valsts iedzīvotāju dzīvo tieši šādos mājokļos.
Tādēļ māju renovāciju nepieciešams veikt milzīgos apjomos. Daudzdzīvokļu māju renovācija paredzētie līdzekļi 213,43 miljonus eiro apmērā (71,1 miljons eiro ERAF finansējums un 142,29 miljoni eiro privātais līdzfinansējums). Latvijā ir 36,6 tūkstoši daudzdzīvokļu māju ar kopējo platību 46,52 miljoni kvadrātmetru. Līdz šim daudzdzīvokļu māju iemītnieku aktivitāte siltināšanā diemžēl ir bijusi zema. Taču jāvērtē arī tehnoloģiskais un cilvēkresursu potenciāls.
EPS ieviešana var izraisīt tarifu celšanu
Jūnijā pieņemtās direktīvas ievešana Latvijā paredz arī tā sauktās energoefektivitātes pienākumu shēmas (EPS) ieviešanu. Ar EPS nodrošina, ka enerģijas sadales vai enerģijas mazumtirdzniecības uzņēmumi, kas ir izraudzīti kā atbildīgās institūcijas, sasniedz tiem noteikto kumulatīvo enerģijas galapatēriņa ietaupījumu 1,5% apmērā. Tas ir uzdevums laika posmam no 2014. gada 1.janvāra līdz 2020.gada 31.decembrim.
Latvijā EPS plāno attiecināt uz energoapgādes komersantiem elektroenerģijas, dabasgāzes un siltumenerģijas jomā. Saskaņā ar Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas datiem 2013. gadā šādu uzņēmumu sarakstā bija 51 elektroenerģijas tirgotājs; 71 siltumenerģijas tirgotājs; tikai viens dabas gāzes tirgotājs un 10 elektroenerģijas sadales sistēmas operatori.
Jāatzīst, ka EPS kā kontroles instruments nonāk pretrunā ar ikvienas kompānijas komercmērķi: pārdot pēc iespējas vairāk energoresursu, nevis nodarboties ar taupības pasākumiem. Turklāt, šādas EPS ievešana prasa papildus ieguldījumus un gala rezultātā ietekmēs tarifus, kuri varētu palielināties līdz 1% elektroenerģijas un dabas gāzes patērētājiem un līdz 4,5% centralizētās siltumenerģijas patērētājiem.
Tāpēc noslēgumā – Latvijai pirms oktobrī paredzētā ES samita, kur noteiks energoefektivitātes mērķus līdz 2030.gadam, būtu ārkārtīgi rūpīgi jāizvērtē, vai mēs varam atļauties uzņemties vēl vairāk saistību, ņemot vērā, ka pat spēkā esošās direktīvas prasības pagaidām netiek pilnībā īstenotas normatīvā regulējuma un līdzekļu trūkuma dēļ.