Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +1 °C
Apmācies
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Dombrovskis: Mēs pārāk aizrāvāmies ar liberālisma virzienu ekonomikā

Sāksim ar 4. maiju. Vai atceraties savas emocijas pirms 22 gadiem?

Laiks ir pagājis, bet tās sajūtas vēl dzīvas. Tas bija laiks, kad bija apbrīnojama sabiedrības vienotības sajūta, tā bija mobilizējusies kopīgam mērķim. Es arī piedalījos dažādos pasākumos. Atceros nervozitāti tajā brīdī - būs vai nebūs? Latvija bija palikusi pēdējā no Baltijas valstīm, kurai vēl bija jāpieņem šī Neatkarības deklarācija. Bija taču visādi solījumi no Maskavas, ka varētu arī nepieņemt šo deklarāciju.

Pasakiet ar savu tagadējo pieredzējuša valstsvīra pieredzi - vai tajā sākuma periodā jūs būtu darījis kaut ko savādāk?

Par neatkarības atgūšanas posmu ir grūti teikt, kā būtu, ja būtu. Manuprāt, tomēr tas vēsturiski ir bijis ļoti veiksmīgs posms. Īsā laikā neatkarība tika atgūta, un nedomāju, ka tur daudz ko labāk varēja izdarīt.

Un tūlīt pēc neatkarības atgūšanas?

Protams, ar atpakaļejošu skatu ir viegli skatīties un gudri runāt. Ar tagadējo pieredzi diezgan skaidri var secināt, ka mēs pārāk aizrāvāmies ar to liberālisma virzienu, salasījušies dažādas teorijas grāmatas par brīvo tirgu, ne līdz galam bijām uztvēruši, kas tomēr notiek reālajā pasaulē, ka arī tā saucamajā brīvā tirgus ekonomikā valsts regulējošā loma ir nozīmīga, tajā skaitā savu uzņēmumu atbalsts. Kā rezultātā ir lietas, ko esam pazaudējuši no tiem pašiem ražojošajiem uzņēmumiem, ne visi, bet daļa no tiem varēja tikt saglabāti.

Uzreiz piekopām pārāk mežonīgu kapitālismu?

Acīmredzot jā.

Jūs laikam arī domājat privatizāciju toreiz, cik lielā mērā tās sekas jūtamas šobrīd?

Sekas ir jūtamas, ir vairākas lietas, par kurām varētu diskutēt. Piemēram, Latvija ir vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kas ir privatizējusi arī zemes dzīles. Esam pasteigušies arī ar dažu stratēģisko uzņēmumu privatizāciju. To pašuLatvijas gāzi, zināmā mērā arī to pašu Lattelecom, tur bija ilgi tie monopola periodi, kas turpina radīt problēmas. Tās pašas Inčukalna gāzes krātuves problēmas. Citādi, ja runājam par pārējo privatizāciju, protams, šis process bija haotisks, varbūt arī korumpēts. Bet, ja paskatāmies uz ekonomisko pusi, skaidrs, ka tā saucamo mazo uzņēmumu privatizācija bija ātri jāveic. Var diskutēt, vai to varēja izdarīt labāk.

Un tranzīta uzņēmumi?

Arī par tiem droši vien varēja runāt. Viens ir stratēģiski debatēt, vai valstij jābūt šajā biznesā vai nav, bet juridiski, kā tas notika, ir pietiekami neskaidri un necaurspīdīgi. Tā rezultātā šobrīd notiek visi šie tranzīta kari un strīdi. Iespējams, uz šī biznesa privatizāciju bija jāiet vēlāk, piesaistot stratēģiskos investorus.

Politiķi bēga no Krievijas, bet uzņēmēji ne, tur bija intereses.

Nu grūti aizbēgt no Krievijas tranzītbiznesā, jo no kurienes tad mums ir galvenais tranzīts.

Ir pagājuši 22 gadi, kas ir galvenie sasniegumi, un kas ir galvenās lietas, kas nav izdarītas?

Noteikti sasniegumu ir vairāk nekā neveiksmju. Ja salīdzinām ar pārējām postpadomju valstīm, tad Baltijas valstis ir vienīgās, kuras sekmīgi iestājušās Eiropas Savienībā un NATO, līdz ar to skaidri iezīmējušas citu attīstības stratēģiju.

Bet kas 22 gados nav izdevies?

Tad mums jāsāk sevi salīdzināt ar pārējām Baltijas valstīm. IKP tomēr Latvijā ir viszemākais no visām trijām Baltijas valstīm, kaut arī starta pozīcijas bija līdzīgas. Arī uzkrātais valdības parāds ir krietni lielāks nekā Igaunijai, tā ka tas ekonomiskās politikas modelis nav bijis vienmēr tas veiksmīgākais.

Bet vai tas, ka šogad bija jāatgriežas pie starpetnisko attiecību lietām, valodu referendums neparāda, ka neesam sakārtojuši arī šīs lietas?

Arī par to varētu runāt. Bet tajā pašā laikā, ja skatāmies uz esošo integrācijas un naturalizācijas politiku, tad tas ir tas virziens, kurā ir jāstrādā. Diez vai ko radikāli jaunu mēs te izdomāsim.

Tagad pie ekonomikas. Jūs minējāt ES un NATO. Šobrīd ir jauns stratēģiskais mērķis - iestāšanās eirozonā. Kāpēc Latvijai vajag eiro?

Jā, nu šo mērķi esam nosprauduši, tā tīri juridiski tehniski runājot, tas lēmums jau tika pieņemts, Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā. Bet, ja runājam pēc būtības, mums tas ir svarīgi no vairākiem aspektiem, pirmkārt, kopš 2005. gada lats jau ir piesaistīts eiro, līdz ar to ieviešot eiro, mēs tikai samazinām dažāda veida papildu izmaksas mūsu uzņēmējiem un pilsoņiem. Eirozona iedod arī krīzes situācijās zināmus papildu drošības garantus, piemēram, finansējuma pieejamību eirozonas valstu bankām no Eiropas Centrālās bankas, kas Latvijas gadījumā, kā tas bija 2008. gadā ar Parex banku, varēja nospēlēt būtisku lomu, ja toreiz šis finansējums būtu bijis pieejams.

Bet Lielbritānija nav, arī Zviedrija tepat - nav eirozonā. Kur ir tā atšķirība?

Sāksim ar to, ka gan Lielbritānijā, gan Zviedrijā ir peldošais valūtas kurss attiecībā pret eiro. Mums ir fiksētais, un visa pieredze rāda, ka tik mazām valstīm kā Latvija tomēr labāk savu valūtu ir piefiksēt. Mēs te sevi drīzāk varētu salīdzināt ar Dāniju, kura nav eirozonā, bet kur pret eiro ir fiksētais kurss. Istenībā nav īsta ekonomiskā pamatojuma fiksēta kursa gadījumā nepievienoties eirozonai.

Ja runā par Igauniju, cik lielā mērā Latvijas valdība ir analizējusi tās pieredzi - kas bijuši ieguvumi, cik liels ir bijis reālais šis eiro efekts, un cik varbūt - inerce?

Eiro efekts Igaunijā noteikti ir, mēs esam to analizējuši, un skaidrs, ka plusu ir krietni vairāk. Latvijas gadījumā tas varētu būt vēl izteiktāks, jo par Igaunijas finansiālo stabilitāti nevienam tāpat šaubu nebija - viņiem valdības parāds ir zem desmit procentiem, mums svārstās virs četrdesmit procentu atzīmes. Mūsu gadījumā eiro ieviešana būtu daudz spēcīgāks signāls par pēc krīzes atgūto finanšu stabilitāti.

Vai esat fiksējuši no Igaunijas pieredzes tos mīnusus, no kuriem mēs varētu izvairīties?

Es domāju, lielākais mīnuss neapšaubāmi ir nepieciešamība veikt iemaksas Eiropas finanšu stabilizācijas fondā un topošajā Eiropas stabilitātes mehanismā. No šī ESF mēs izvairīsimies, jo tas bija pagaidu mehānisms. ESM kapitālā mums būs jāiegulda. Cerams, ka līdz 2014. gadam eirozonas krīze būs atrisināta un mums nebūs šie līdzekļi jāiegulda kaut kādos apšaubāmos darījumos, piemēram, Grieķijai.

Bet ko nozīmē šīs Eiropas Centrālās bankas pēdējā laika kustības, sākot dažādi interpretēt Māstrihtas kritērijus?

Es ceru, ka tur mūsu valdības signāli ir sadzirdēti un nebūs nekādu nepatīkamu pārsteigumu, un Māstrihtas kritēriji tiks piemēroti caurspīdīgi, saprotami un objektīvi. Jāatzīst, ka ECB nekad nav bijusi tāda liela eirozonas paplašināšanas atbalstītāja. Pat par Igauniju viņi pamanījās uzrakstīt atzinumu, ka to Māstrihtas kritēriju izpilde nav ilgtspējīga.

Kādā valstu kompānijā Latvija 2014. gadā varētu ieviest eiro?

Parasti jau nav nekādas kompānijas, Igaunija ieviesa viena, mēs varētu arī būt vienīgie. Polija arī negrasās ieviest. Viņiem arī ir peldošais kurss, un viņi saka, ka pagaidīs un paskatīsies, kas notiks eirozonā.

Un kāpēc mēs to nedarām?

Nu viens būtisks iemesls ir, ka mums jau ir fiksēts kurss pret eiro, līdz ar to - ja ar eiro kas notiks, tas notiks arī ar mums. Mēs tāpat ciešam no eiro problēmām, bet tā labumus vēl neizbaudām.

Tad varbūt «atfiksējam»?

Tas nozīmētu atgriešanos pie debatēm par lata devalvāciju. Manuprāt, tas jau ir izrunāts jautājums. It sevišķi tagad, kad no krīzes esam izgājuši.

Finanšu ministrijas priekšlikums samazināt par procentu PVN ir neslēpts solis cīņai ar inflāciju. Kāpēc tika noņemts no darba kārtības jautājums par PVN konkrētajai grupai, piemēram, pārtikas precēm?

Jā, dažādi scenāriji ir izanalizēti. Vērtējot gan fiskālo ietekmi, gan ietekmi uz inflāciju, tika kā labākais izvēlēts piedāvātais variants. Pārtikas gadījumā fiskālā ietekme ir daudz lielāka, ko mēs nevaram atļauties. Jo mums jau ir arī jāsasniedz visi tie budžeta deficīta ierobežošanas mērķi.

Ir bažas par to, vai PVN samazinājumam sekos arī reālā cenu samazināšanās.

Tas ir nopietnu sarunu jautājums, pirms mēs šos lēmumus pieņemsim. Un droši vien ar tirgotājiem būs jāslēdz kāda atsevišķa vienošanās, lai šis samazinājums tiktu novadīts līdz patērētājam.

Cik lielā mērā mūsu degvielas cenu pieaugumi ir adekvāti pasaules cenu svārstībām? Dažreiz liekas, ka mūsu degvielas tirgotājiem karš Irānā jau sen ir sācies.

Tagad gan pēdējās dienās redzam tendenci, ka degvielas cenas samazinās. Pat mūsu degvielas tirgotāji ir pamanījuši, ka karš Irānā nav sācies. Ja runājam nopietni, Finanšu ministrija analizēja arī akcīzes nodokļus degvielai. Pašreiz situācija ir tāda, ka akcīzes nodokļa likme dīzeļdegvielai no nākamā gada janvāra būs ES minimālās likmes līmenī. Tāpēc nevaram to tagad mazināt, lai pēc tam atkal celtu. Par benzīnu runājot, it kā varētu mazināt, bet aprēķini rāda, ka tur fiskālais efekts būtu nesamērojami liels ar tiešu ieguvumu no ietekmes uz inflāciju.

Par iedzīvotāju ienākuma nodokli. Ir kritika, ka solījums par samazinājumu ir bijis daudz lielāks nekā tagad piedāvātais viens procents.

Tā ir izšķiršanās. Skaidrs, ka nodokļu samazināšanai ir fiskālā ietekme, un ir jārēķina, ko darām patēriņa nodokļos, ko darbaspēka nodokļos. Un kādi ir papildu budžeta pieprasījumi nākamajam gadam.

Jūs automātiski pieņemat, ka nodokļu pazemināšanai ir tikai negatīva fiskālā ietekme. Bet ja tas stimulē ekonomiku?

Jā, ir daudzi kolēģi, kas apgalvo, ka nodokļu samazināšana noved pie ieņēmumu palielināšanas, un nevēlas klausīties, ko Latvijas valdība par šo tēmu saka. Ja paanalizējam citu valstu pieredzi, redzam, ka krīzes laikā, tad, ja budžetā ir problēmas, valdības nodokļus ceļ. Grūti nosaukt kādu Eiropas valdību, kas pēdējā laikā nav cēlusi kādu nodokli, ieskaitot pat Igauniju, tā pati Lielbritānija.

Bet Finanšu ministrijas uzstādījums ir līdz 2015. gadam šo nodokli samazināt līdz Lietuvas un Igaunijas līmenim, līdz 21%.

Taču tas stipri atpaliek no Zatlera grafika?

Nu jā, šeit es paredzu vēl ļoti nopietnas diskusijas. Es neredzu iespējas tuvāko gadu laikā tā vienkārši par deviņiem procentpunktiem iedzīvotāju ienākuma nodokli samazināt. Mums par to bija strīdi, jau veidojot koalīciju, kā rezultātā valdības deklarācijā mēs ierakstījām tādu apaļu formulējumu, ka vērtēsim, rēķināsim.

Tad zatlerieši par daudz sasolīja?

Tā varētu teikt, tas ir arī mans subjektīvais viedoklis.

Ja runājam par ēnu ekonomikas apkarošanu, kāds ir tas naudas efekts, ko valdība no tā ir ieplānojusi?

Gadā mēs rēķināmies ar 40-50 miljonu papildu ieņēmumiem no tā. Manuprāt, tie ir pietiekami konservatīvi skaitļi. Jau tagad redzam, ka nodokļu ieņēmumu plāns pildās ar uzviju. Ja vēl šī budžeta izstrādes laikā daudzi eksperti teica, ka tas ir pārāk optimistisks, Latvijas Banka par to daudz runāja, tad tagad redzam - tas pildās ar uzviju.

Parunāsim par investīciju piesaisti. Jums tikko bija tikšanās ar Ķīnas premjerministru, cik perspektīva ir šī sadarbība?

Mēs pārrunājām divpusējās sadarbības jautājumus. Šeit ir vairākas perspektīvas jomas, pie kurām var strādāt. Pirmais ir sadarbība tranzīta un loģistikas jomā. Tas varētu būt savienojums ar Ķīnu pa dzelzceļu caur Kazahiju. Ja tā apskatāmies - no ziemeļrietumu Ķīnas līdz Latvijai ir apmēram 6000 kilometru, bet līdz dienvidrietumu Ķīnas ostām - turpat 5000. Tā ka par šo tranzītkoridoru var droši runāt. Vēl pārrunājām arī Latvijas eksportētāju intereses, piemēram, farmācijas rūpniecības intereses.

Bet vai ķīniešiem nevarētu būt interese par kādiem valsts pasūtījumiem, varbūt viņi ko Latvijā var uztaisīt lētāk?

Kā zināms, uz valsts pasūtījumiem mums ir atklāti tenderi, ja kāds lems tajos piedalīties, tad tam ir visas iespējas to darīt. Protams, mēs pārrunājām arī iespējamās Ķīnas investīcijas, iespējas Latvijā veidot dažādus gala montāžas uzņēmumus, lai tos tālāk varētu tirgot reģionā jau kā ES ražotus produktus.

Saistībā ar Ķīnu tāds blakus jautājums. Cik zināms, ES kopumā ļoti veicina bloka valstu ekonomisko sadarbību ar Ķīnu. Vai Ķīnā ar cilvēktiesībām ir labāk nekā Baltkrievijā, pret kuru tiek ieviestas ekonomiskās sankcijas? Vai tā nedaudz nav divkosība?

Runājot par tām Baltkrievijas sankcijām, mēs zinām, kāda ir bijusi Latvijas nostāja, esam vērsuši uzmanību uz to, kāda ir šo sankciju ekonomiskā ietekme, kāda Latvijas gadījumā ir ietekme uz reģionālo attīstību. Protams, vienmēr šīs intereses jāmēģina sabalansēt. Nu un attiecībā uz Ķīnu - acīmredzot līdzīgi argumenti, kā Latvijai bija par Baltkrieviju, darbojas ES valstīm attiecībā pret Ķīnu.

Nesen jūs bijāt arābu valstīs, vai šobrīd varam nosaukt kādu sauso pozitīvo atlikumu no šīs vizītes?

Pašreiz esam izveidojuši tādu darba grupu, kas apkopo šīs vizītes darba rezultātus, nodrošina to, ko saucam parfollow-up. Lai visas ieceres nepaliktu kaut kur gaisā. Vispār, kas attiecas uz šāda veida vizītēm, jāpaiet zināmam laikam. Šovasar varēsim runāt par rezultātiem attiecībā uz manu vizīti ASV, kur šogad, kā zināms, follow-up Rīgā ierodas pietiekami liela ASV uzņēmēju delegācija, tieši lai izvērtētu investīciju un ekonomiskās sadarbības iespējas.

Ko jūs vairāk meklējat savās vizītēs - jaunus eksporta tirgus jau esošajām ražotnēm vai investīcijas, ko piesaistīt Latvijai jaunu ražotņu izveidošanai?

Noteikti gan vienus, gan otrus. Mēs no valsts puses esam, protams, ieinteresēti jaunu investīciju piesaistē, biznesa delegācijās ir arī eksportējošie uzņēmumi, kuri cenšas izmantot šīs vizītes savu preču tirgus meklēšanai. Ja jau uzņēmēji pietiekami lielā skaitā šajās vizītēs piedalās, viņi redz tam pievienoto vētību.

Ja runā par visām tām valstīm - jūs esat bijis ASV, Ķīnā, Korejā, Brazīlijā, arābu valstīs. Viena liela valsts, kas mums kaimiņos, kaut kā izkrīt.

Nu jā, ir viena valsts, kur mums vizītes tik bieži nenonāk. Bet protams, ka nevaram izslēgt, ka brauksim arī pie mūsu austrumu kaimiņa. Ministru līmenī šie kontakti ir pietiekami bieži. Šobrīd Krievijā arī mainās valdība, varbūt jāsagaida, kad viss tur stabilizēsies, būs jaunais valdības vadītājs, tad par šiem jautājumiem var sākt nopietni domāt. Ja paskatāmies, arī prezidentu līmenī divdesmit gados tikai divas vizīte ir bijušas.

Tad tomēr tur ir tā politiskā problēma, ka spējat ātrāk tikt pie arābu šeiha nekā pie Putina?

Acīmredzot tur ir sava politiskā dimensija. Ja mēs pēdējo gadu laikā cerējām uz tādu kā, amerikāņu terminoloģijā runājot, pārstartēšanos, tad tagad atkal ir tāds atsalums Rietumu un Krievijas attiecībās.

Savulaik Šlesers minēja, ka premjeram vajadzētu lielākas pilnvaras, lai varētu braukāt un efektīvāk piesaistīt investīcijas. Vai jums šajā jautājumā noderētu lielākas pilnvaras?

Atsevišķos gadījumos tā tiešām ir taisnība. Ja mēs runājam par konkrētiem projektiem, tad nereti ir tā - ir lietas, kas sliec investorus izšķirties par vienu vai otru valsti. Vai nu tā ir teritorija, atbalsts ar infrastruktūru, pieslēgumiem, ar jautājumiem, ko mums šajā visai birokratizētajā vidē ir grūti operatīvi risināt. Mēs to cenšmies risināt, esam izveidojuši investīciju koordinācijas padomi, kas gadījumos, ja nāk kāds liels investors, mēģina nodrošināt dažādu varas līmeņu koordinētu rīcību attiecībā pret šo investīciju projektu.

Nacionālās attīstības plānā kā virsuzdevums ir ierakstīts ekonomikas izrāviens. Ko tas skaitliski nozīmē, kādu kopprodukta pieaugumu mēs dēvēsim par izrāvienu?

Te nu vajadzētu būt uzmanīgiem ar skaitļiem. Treknajos gados IKP pieauguma tempi it kā bija ļoti labi, divciparu skaitļos. Tikai tas viss izrādījās burbulis, kas pārplīsa. Līdz ar to, ja runājam par ekonomikas izrāvienu, tai tomēr pirmām kārtām ir jābūt stabilai un ilgspējīgai izaugsmei. Mēs nedzīsimies pēc kaut kāda IKP izaugsmes cipara un nepūtīsim kārtējo burbuli.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Vai Latvijai nepieciešami ārzemju studenti?

Latvijas universitātes, tāpat kā augstākās izglītības iestādes visā pasaulē, aktīvi strādā, lai piesaistītu ārvalstu studentus. Kādi ir galvenie iemesli, kāpēc augstskolas ir ieinteresētas ārva...

Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē