Tur premjeriem nākas «vergot» līdz pat divpadsmit gadiem, un ar katru no tiem saistās zināma ēra valsts vēsturē. Bet Latvijā premjeru biežā maiņa nav tik daudz pašu šī amata veicēju problēma, cik vispārējās politiskās nepacietības kultūras pazīme, kad vēlētāju simpātijas ir ļoti mainīgas, visiem gribas ātrus rezultātus un visiem ir tendence ātri vilties, ja šādu rezultātu acumirklī nav. Tieši uz šādas nepacietības kultūras fona Dombrovska nu jau gandrīz maratonskrējiens patiešām ir vērā ņemams fenomens.
Ir vispārpieņemts apgalvot, ka Valdim Dombrovskim trūkstot harismas. Taču īstenībā, kā viņam trūkst, - tā ir acīmredzama varaskāre. Un tieši tas ir viņa īpatnējās harismas, precīzāk sakot - antiharismas, pamats. Es to visu nedaru sevis dēļ - bet, ja nu jums vajag, es to daru. Tāds pamatā ir stāsts, ko var nolasīt no viņa sejas izteiksmes. Un vidējā latvieša uztverē - tādam jābūt pareizā politiķa etalonam. Jo mūsu priekšstatos tie, kas cīnās par varu, to dara pamatā savtīgu iemeslu dēļ. Un pati vara ir nepelnīta, gandrīz vai izkrāpta, privilēģija, nevis darbs. Tāpēc Dombrovska publiskā tēla stāsts tā atbruņo un vieš uzticību, pat neatkarīgi no tā, vai mums patīk vai nepatīk viņa valdības pieņemtie lēmumi. Bet ne jau tikai Dombrovska «antiharisma» ir viņa rekorda pamatā. Ir jāatzīst, ka politiskais konglomerāts Vienotība ir izveidojies par ļoti profesionālu polittehnologu komandu - cik skaisti pēc 11. Saeimas vēlēšanām tika apspēlēts Zatlers, tas būtu jāapraksta hrestomātijās. Ja runā par Vienotības polittehnologiem, te gan varaskāres un visādu citādu interešu netrūkst. Tikai tās lieliski slēpjas aiz plakāta, vārdā Valdis Dombrovskis.
Kaut kur pilsētā klīst runas, ka Valdis Dombrovskis esot saguris premjerēt un gribētu tā kā pārcelties uz kādu citu, varbūt starptautisku, amatu. Nu, manuprāt, tik viegli viņu projām nelaidīs.