Svarīgākos pavērsienus, protams, palaikam garāmejot piemin, tomēr par kaut ko patiešām ievērības cienīgu Mali (kas ir divdesmit ceturtā lielākā valsts pasaulē) notiekošais tomēr nav atzīts. Bija laiks, kad šķita, ka uz Mali traģēdiju uzspļaut arī starptautiskajai sabiedrībai, tomēr pagājušajā nedēļā lietas fundamentāli mainījās. Parādoties reālām bažām, ka karadarbība pārskatāmā nākotnē varētu pārsviesties arī uz galvaspilsētu Bamako (kas ir rietumvalstu biznesam stratēģiski ļoti svarīga vieta), konfliktā iesaistījās Francijas karavīri, kuri jau četras dienas raida intensīvus gaisa triecienus nemiernieku pozīcijām valsts ziemeļos. Tāpat drīzumā Mali ieradīsies arī Rietumāfrikas Valstu ekonomiskās kopienas kareivji.
Būtu naivi domāt, ka līdz ar franču iesaistīšanos visas Mali problēmas tiks atrisinātas, taču šobrīd vismaz ir pavērusies kaut niecīga, tomēr cerība. Turklāt šī ārvalstu karaspēka citas valsts teritorijas bombardēšana ļoti būtiski atšķiras no nesenā vēsturē pieredzētajām. Jo Mali nenotiek ne pilsoņu karš, ne sacelšanās pret valdošo režīmu un valsti, pēc vietējiem standartiem skatoties, nebija nomocījušas arī lielas ekonomiskās problēmas. Tāpat jāatceras, ka nekāda Mali konflikta, vismaz tā pašreizējā izskatā, gandrīz droši nemaz nebūtu, ja tā pati Francija savulaik nepiedalītos Lībijas bombardēšanā, režīma maiņā un Muammara Kadāfi slepkavībā. Visa tā rezultātā tika sagrautas arī efektīvās, Lībijas finansētās palīdzības sistēmas Rietumāfrikai, vienkāršie Mali iedzīvotāji palika bez darba un iztikas līdzekļiem, tādējādi izraisot tuaregu aktivizēšanos un piesaistot valsts ziemeļiem lielu skaitu islāmistu teroristu, kuri savādāk tagad atrastos kaut kur pavisam citur.
Mali ir lielvaru ģeopolitisko spēļu upuris, un tādēļ Francijai bija morāls pienākums iesaistīties. Vienlaicīgi gan paliek jautājums, vai šī palīdzība nenāk par vēlu un vai vispār vēl iespējams kaut ko glābt. Jo Mali ziemeļi šobrīd ir pārvērtušies par pavisam īstu teroristu pavisam reālu bāzi, kurā darbojas šariata likumi, pat Francijas armija atzinusi, ka pretinieks ir daudz spēcīgāks, nekā bija domāts, un plānotais zibenskarš drīzāk izvērsīsies mokošā agonijā. Bamako un valsts dienvidi, protams, tiks nosargāti, rietumvalstu ekonomiskās intereses būtiski necietīs, taču par notikušo ar saviem likteņiem samaksās tie paši vienkāršie Mali iedzīvotāji. Savukārt rietumvalstis diemžēl turpinās piekopt tikpat divkosīgu politiku kā līdz šim, kaut kur iesaistoties vienīgi tad, ja pavisam tieši tiek apdraudētas to intereses.