Ērika pieredze biznesa jomā palīdzējusi spriest arī par tā attīstības veicināšanu, un viens no būtiskākajiem aspektiem ir piekļuves nodrošināšana ikvienam interesentam.
«Mūsu sabiedrībā pastāv vairākas interešu grupas, tajā skaitā arī māmiņas ar ratiņiem, invalīdi un riteņbraucēji. Piemēram, šī sabiedrības daļa nenāks tur, kur nevar piekļūt, tādēļ ikvienam no šiem cilvēkiem jānodrošina atbilstoši apstākļi, citādi tie nekļūs par konkrētā uzņēmuma klientiem. Tas pats attiecas arī uz velosipēdistiem domātas infrastruktūras izveidi - riteņbraucēji būs, ja tiem tiks atvēlēta vieta,» lēš Ēriks.
Tā kā arī paši restorānu darbinieki ir veloentuziasti, ikviens riteņbraucējs allaž tiek uzņemts laipni un sirsnīgi, sniedzot vienlīdz ērtu piekļuvi ikvienam no tiem: «Ja, piemēram, kādam no apmeklētājiem ir dārgāks velosipēds un ir bail to atstāt ārā, ļaujam ienest iekšā. Ja kāds no klientiem pazaudējis, aizmirsis vai citu iemeslu dēļ nav savu divriteni nodrošinājis ar slēdzeni, piedāvājam aizņemties mūsu restorānā pieejamo saslēgu. Cenšamies rūpēties arī par darbinieku labklājību - restorānā Trīs pavāri ir salīdzinoši liels kolektīvs, kura darbiniekiem esam izveidojuši velosipēdiem paredzētu stāvvietu.»
Viņaprāt, biznesa attīstība lielā mērā atkarīga no infrastruktūras izveides - arī pašam Ērikam kā velosipēdistam ir būtiski atrast savu vietu uz ceļa, tādēļ īpaši priecīga ziņa ir bijusi par velojoslu, ko plānots ieviest uz Bruņinieku ielas - restorāna Sirmais&Dreibants atrašanās vietā.
«Velojoslas izveide ne tikai nodrošinās katram riteņbraucējam savu vietu, bet arī atdzīvinās apkārt esošo vidi - cilvēku plūsmas ir tās, kas ielas padara dzīvas un pievilcīgas. Iespējams, tas veicinās arī citu vietējo biznesu attīstību, jo šajā vietā klientu netrūks, - gājēji un riteņbraucēji ir tie, kuriem apstāšanās grūtības nesagādā,» tā restorāna īpašnieks un pavārs.
Ēriks uzskata, ka velosipēdists ir sava veida ekonomiskais spēks, - arī viņš pats darbojas kā ekonomiski aktīvs riteņbraucējs, savas ģimenes velosipēdiem iepērkot visu nepieciešamo, un, kā novērojis restorāna pārstāvis, tas vienmēr bijis konkrēts viņa iecienīts veikals.
Kā atzīst Ēriks, pēdējā laikā nav izprotama autovadītāju agresija pret velosipēdistiem: «Ar mašīnu braucot, var redzēt, ka autovadītāji nereti pārkāpj ceļu satiksmes noteikumus. Atliek vienam velobraucējam pārkāpt noteikumus, kā uzreiz tas tiek likts sociālajos tīklos un negatīvi aprunāts. Šīs problēmas rada visai neveselīgu komunikāciju sabiedrībā. Vai tiešām autovadītāji savā mašīnā jūtas tik apdraudēti? Sabiedrībā visu laiku nepieciešama kāda fobija, dzīvais mērķis, taču kaut kad autovadītāji pieņems velosipēdistus - tiem nav citu variantu.»
Kā atzīst Ēriks, riteņbraukšana ir brīvības simbols - ar automašīnu braucot, tās lietotājs nav mobils, jo nepārtraukti jādomā par stāvvietām, patērētajiem līdzekļiem.
«Ja man, aizbraucot uz veikalu, 5 eiro būtu jāmaksā par autostāvvietu, tieši šādu summu es censtos ietaupīt restorānā vai kur citur, turpretī braucot ar divriteni, šo naudu varu tērēt. Velosipēdists kā tāds ir turīgāks nekā autobraucējs, tādēļ arī izdevīgāks ikviena biznesa uzturētājam. Riteņbraucēja brīvība ļauj tam nesatraukties par to, ka jāpamet restorāns, jo tūliņ būs jāpiemaksā par autostāvvietu. Tā vietā, lai ik pēc minūtes skatītos pulkstenī, braucējs var pasūtīt desertu un ieturēt pauzi, lai pēc tam lēnā garā dotos apskatīt kādu izstādi.
Manuprāt, būtu interesanti atvērt sezonāla rakstura restorānu, kur piekļūšana būtu iespējama tikai ar kājām vai divriteni. Šajās vietās gaiss būtu svaigāks, atmosfēra brīvāka, kam pateicoties arī vieta patīkamāka. Es ļoti ceru, ka kādreiz arī pie mums Rīgā būs kā Kopenhāgenā un uz ielām veidosies velosipēdistu, nevis auto sastrēgumi.»