(Interesanti, ka šādi riski netiek piesaukti saistībā ar plānāku iztikšanu privātajā sektorā.) Pretī tiks likts viedoklis, ka bezdarba un arvien vājāku sociālo garantiju privātajā sektorā apstākļos gan jau gribētāju strādāt sabiedriskajā sektorā netrūks.
Ja neieslīgstam šajā diskusijā, bet pieņemam, ka valsts tomēr rīkosies tā, kā ieminējies Vilks, atgādināmas būtu divas lietas. Pirmā: algu jautājumos tomēr ir jāšķiro profesijas pēc to funkcijām. No šāda viedokļa tās, kas saistītas ar cilvēku veselību, drošību (arī valsts ekonomisko drošību un budžeta ieņēmumiem) un izglītību, aiztikt nevajadzētu. Ir tomēr atšķirība, vai «nobrūk» sistēma, kas saistīta ar iedzīvotāju dzīvību, vai paliek tukšas štata vietas, kas nodarbojas ar integrāciju, tālākapmācību, normatīvu uzraudzību, eirofondu administrēšanu utt. Arī šie darbi «miera laikos» ir noderīgi, tomēr situācijā, kad jāizvēlas starp sliktu un ļoti sliktu sabiedriskā sektora tālāku funkcionēšanu, šāda nepatīkama izvēle, kas kādam noteikti liksies netaisnīga un netālredzīga, ir veicama.
Tomēr skaidrs, ka protesti būs skaļi. Un te nonākam pie otrā aspekta. Vai, samazinot publiskā sektora izdevumus, uzsvars jāliek tieši uz algām? Vai nav citu mazināmu pozīciju? Puslīdz regulāri ieskatoties dažādu publiskā sektora iepirkumu sarakstos, rodas jautājums - vai nevarētu sektorā strādājošajiem piedāvāt izvēli: līdz krīzes beigām atceļam dažādos seminārus, pieredzes braucienus, informatīvās kampaņas, jaunu datorprogrammu iegādi utt., toties neskaram algas?
Ja nevar atteikties no ierastajām kafijas pauzēm kārtējā «kapacitātes celšanas» projekta ietvaros vai nevar paciesties un pasēdēt vēl gadu ar vecām mēbelēm, ja nevar atteikties no juridisko, analītisko utt. ārpakalpojumu iegādes, tad, atvainojiet, skatāmies algas.