Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -2 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Ašeradena trīs mūži

Viens no laikraksta Diena izveidotājiem Arvils Ašeradens pēc mediju koncerna īpašnieka maiņas mācās ķert zivis.

Man ir bijusi fenomenāla karjera — atceroties ar Dienu saistītos 19 gadus, pie glāzes vīna secina Arvils Ašeradens, izstarodams tādu pašu miera, pašpaļāvības un stabilitātes auru, ar kādu viņu, uzņēmuma vadītāju, darbinieki šo gadu laikā ir pieraduši redzēt faktiski vienmēr. Tiesa, mūsu tikšanās vietā ikvienu var pārņemt teju idillisks miers un aizmirsties gan darbs, gan krīze: kad iebraucam Arvila drauga arhitekta Andra Kronberga lauku mājas pagalmā, vienīgās skaņas ir lielo koku šalkoņa un putnu balsis, labības laukā zied rudzupuķes un magones. Un drīz pār kalnu no ezera puses nāk arī Arvils ar Andri, abiem makšķeres pār plecu un rīta loms kulītēs. Skats tāds, ka pietrūkst tikai Jaunsudrabiņa blakām.

Tā es tagad kādu laiku gribētu padzīvot, nedarot neko, saka Arvils. Viņš ir atguvis to mieru un līdzsvaru, kuru bija zaudējis 3.jūlijā — pirmajā reizē, kad Dienas darbinieki viņu redzēja satrauktu,— paziņojot par Dienas īpašnieku maiņu, Arvilam aizlūza balss. Vēlāk viņš esot pat apraudājies. Droši vien par saviem Dienā nodzīvotajiem "trim mūžiem".

BONIERĒJA UZVALKAM


Viņam ir milzīga loma demokrātijai ārkārtīgi nozīmīgas un ietekmīgas institūcijas izveidošanā Latvijā — Ašeradena galveno nopelnu nosauc viņa cīņubiedre bijusī Dienas redaktore Sarmīte Ēlerte. "Redakcijas neatkarība bija mūsu pašsaprotama ideja, bet, lai tā realizētos, vajadzēja nodrošinājumu visādās nozīmēs, pret visiem iespējamiem spiedieniem — Dienai bija jāfunkcionē kā biznesa uzņēmumam, jāspēj pelnīt naudu. Arvils lepojās ar Dienas neatkarību un bija tai stipra aizmugure."

Izrādās, intervijas ar tik svarīgu personu Latvijas medijos tikpat kā nav bijušas. Tas noticis apzināti. Pirmkārt, jebkuram mediju vadītājam nav īsti ētiski izmantot šo resursu savas publicitātes vairošanā, otrkārt, Arvils nealkstot publicitātes. Vēsturiski raugoties, Ašeradenu dzimtas uzvārds Latvijā ir sens un labi zināms. Par pakalpojumiem zviedru kara laikā Šulciem fon Ašeradeniem tika piešķirta Aizkraukles muiža un dažādas privilēģijas Zviedrijas karaļnamā (Aizkraukles senākais nosaukums ir Ašeradena). Arvila dzimtas atzars saistīts ar Medzulas muižu. Viens no pēdējiem "foniem" apprecēja Dundagas dārznieka meitu latvieti. Saskaņā ar Baltijas vācu bruņniecības noteikto kārtību vecāki nesvētīja šo laulību, tātad uzvārds saglabājās, bet dižciltība ne. Arvila vecaimātei uzvārdu izdevās saglabāt arī cauri kara gadiem, lai gan viegli tas neesot bijis. Taču kā baltvācietis Ašeradens nejūtas.

Arī bērnība un jaunība Ķengaragā viņam nepagāja aristokrātiskā pārticībā. "Par lietām man ir nācies pacīnīties," atceras Arvils. Lai nopelnītu līdzekļus vidusskolas izlaiduma uzvalkam, kopā ar mammu, kas strādāja fabrikā 17.jūnijs, ar drāšu sukām skrāpējis un pēc tam bonierējis vecās Ķuzes fabrikas grīdas.

NETIPISKS ĢEOGRĀFS


Jau 72.vidusskolā mācoties, Arvils sāka nodarboties ar Latvijā tolaik populāro kinoamatierismu. Viņa kinoskolotāji bija pašreizējais Krimuldas mācītājs Austris Rāviņš un kinorežisors Romualds Pipars. Vidusskolas beigšanas gadā Ašeradens ar filmu Pičikato kvalificējās kā viens no labākajiem Baltijas jaunajiem kinoamatieriem. Viņa sapnis tolaik bija dokumentālais kino, taču mēģinājums iestāties Vissavienības Kinematogrāfijas institūtā Maskavā beidzās neveiksmīgi.

Atlika tikai studijas Latvijā vai dienests padomju armijā. Pipars izmetis, ka esot tāda forša fakultāte — ģeogrāfi. "Tā kā stājos pēdējā brīdī, biju pirmais zem strīpas, bet man paveicās — armijā mani nepaņēma un pamazām "integrēja" dienas nodaļā."

Fakultāti Arvils atceras ar pateicību: "Biju savādāks nekā tipiskais ģeogrāfu students — parasti nācis no provinces ar mērķi kļūt par ģeogrāfu vai ģeogrāfijas skolotāju. Mans sapnis bija kino un fotogrāfija." Lai gan bijis diezgan skaidri redzams, ka ģeogrāfs no viņa neiznāks, fakultātes vadība bijusi toleranta. Turklāt ģeogrāfos bija īpaša aura — ceļojumi, romantika. Arvilam visvairāk nosāpējusi sirds, kad viņš netika palaists uz Ungāriju. Katedras vadītāja noteikusi: "Ašeraden, tu taču izceļosies." Viņai izrādījās taisnība.

Ar labu vārdu Arvils piemin kursabiedru — tagadējo uzņēmēju Viesturu Koziolu, kurš viņu mācījis tikt galā ar dzīvi, piemēram, mazgāt kreklus. Studiju biedri Arvilu atceras kā patīkamu puisi, kurš ar visiem spējis būt "pa čomam". Ģeogrāfu skarbākajam galam Arvils neesot piederējis, bet sadzert ar viņu varēja. Jā, arī no centīgākajiem studentiem neesot bijis noteikti, ņēmies ar foto.

SLAUCĒJU VILINĀJUMS

Tā kā māte Arvilu daudz materiāli atbalstīt nevarēja, turklāt viņš agri apprecējās (ar ekonomista Ojāra Kehra māsu Anitu), bija jāsāk gādāt iztika ģimenei. Noderēja prakse kino un fotogrāfijā — Arvils tika laipni uzņemts aģentūrā LETA, tolaik Latinform, un nonāca profesionālās fotogrāfijas epicentrā — Latinform krāsu fotolaboratorijā. Tā tolaik bija kā "eksteritoriāls veidojums" Latvijas fotogrāfijā, proti, te bija pieejams Kodak aprīkojums, paredzēts kompartijas centrālkomitejas apkalpošanai. "Zināmā mērā kļuvu par Vosa un viņa pēcteču privāto fotolaborantu."

Kad pēc ekonomisku apsvērumu dēļ paņemta akadēmiskā gada Ašeradens turpināja studijas, Latinform fotohronika viņam piedāvāja iespēju strādāt par ārštata fotokorespondentu. Šos četrus gadus viņš sauc par savām laimīgākajām dienām: "Es, jauns zellis, pēkšņi biju apgādāts ar viskvalitatīvāko tehniku, un, ja bija jābrauc uz tāliem laukiem bildēt slaucējas — mūsu fotograndiem Imantam Prēdelim, Jānim Krūmiņam un Uldim Pāžem tas šķita tā kā zem viņu goda —, dabūju arī mašīnu ar šoferi."

ĀTRI JĀPRIVATIZĒ!

Kino Ašeradens vairs neatgriezās. Kad perestroikas laikā iestādēs parādījās cilvēki, kas nodarbojās ar komerciju, arī Latinform vadība sāka rēķināt naudu un piedāvāja viņam kļūt par fotohronikas galvenā redaktora vietnieku ar diezgan neskaidriem uzdevumiem. "Nokļuvu administratīvā amatā, uz kādu vecajos laikos būtu jāiet visu mūžu," Arvils pieļauj, ka tas varēja būt arī politisks lēmums, jo tika meklēts kadrs latvietis. Katrā ziņā nekādas ekonomiskās sekmes viņš tajā laikā neesot uzrādījis.

Nākamais piedāvājums Arvilam bijis vēl negaidītāks — Tautas frontes avīzes — Elitas Veidemanes vadītās Atmodas — komercdirektora amats. "Man nebija ne mazākā priekšstata par to, kas tas vispār ir."

Veidemane Arvilu raksturo īsi — dzimis direktors: "Ļoti draudzīgs, ļoti izdarīgs. Neatceros, ka viņš pret kādu būtu pacēlis balsi. No pusvārda zināja, ko darīt katrā situācijā."

Pieredze Atmodā bija sākums Ašeradena ceļam uz Dienu. Faktiski Dienas vietā vajadzēja būt Atmodai, bet tā vienā brīdī aizgāja opozīcijā pret LTF valdi. Kad LTF uzvarēja vēlēšanās, radās ideja par jaunas Rietumu tipa avīzes nepieciešamību.

"Jā, noteikti," vaicāts, vai Veidemane palaida garām iespēju kļūt par Latvijas lielākā laikraksta vadītāju, atbild Arvils. "Viņa bija izcila neatkarības atgūšanas posmā, bet Atmodas aiziešana opozīcijā pret LTF kļuva par problēmu, kas atvēra vietu jaunai nepieciešamībai."

Jaunas avīzes ideja nākusi no Jāņa Škapara. Viens no pirmajiem Ivara Godmaņa valdības lēmumiem bija par laikraksta izveidošanu. Tad arī Godmanis uzaicināja Ašeradenu un Viktoru Daugmali veidot laikrakstu.

Trimdas latvieši, ar kuriem Arvilam bija labas attiecības, laikraksta ideju neuzņēma ar urrā un pielika lielas pūles, lai izskaidrotu viņam un Ēlertei, ka šāda avīze ilgi nevar palikt valstisks veidojums, jo brīvajā pasaulē neeksistē valdības avīzes. Trimdinieku pārliecināts, Arvils valdības sēdē, kurā tika dibināta Diena, valdības locekļiem par lielu šoku deklarējis, ka šī avīze ir pietiekami ātri jāprivatizē. "Iemantoju zināmu Godmaņa ienaidu, jo viņam šī doma likās nepieņemama." Vēlāk Dienas privatizācijas laikā Godmanis šo procesu mēģinājis bloķēt. Toties ļoti aktīvi Dienas privatizāciju atbalstījis Latvijas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

"Liela problēma bija tā, ka šī bija viena no pirmajām privatizācijām Latvijā," atceras Arvils. "Parlaments to bija uzdevis darīt, premjers bija pret. 1992.gada beigās uzstādījām valdībai ultimātu: esam nodibinājuši SIA un, ja valdība nevēlas avīzi privatizēt, šķiramies un veidojam jaunu neatkarīgu avīzi, kā kompromisu piedāvājot avīzes nosaukuma pirkšanu." Tā kā tolaik nekādu vērtēšanas kritēriju nebija, vērtētājs, sirms kungs, avīzes nosaukumu novērtējis divu mersedesu cenā. Beigās salīguši par diviem miljoniem Latvijas rubļu. Aktīvi palika valdībai, un uz to bāzes tika izveidots Valdības Vēstnesis.

PRINCIPI VISPIRMS


Ar Ēlerti Ašeradenam tuvas attiecības izveidojās jau laikā, kad viņa bija LTF preses centra vadītāja, un Dienas izveides procesā viņa bija otrā redaktore. "Līdz pat šim brīdim nezinu, kāpēc viņa uzreiz neuzņēmās Dienas vadīšanu," Arvils stāsta, ka šā Ēlertes lēmuma dēļ radās sarežģītas attiecības starp viņu un redaktoru Daugmali.

Ēlertes pirmais iespaids par Arvilu bija: jauns, drosmīgs puisis, kas ņēmās kā traks, lai varētu izdot un izplatīt Atmodu. Arvila īpašību starpā Ēlerte īpaši izceļ kompromisu atrašanas spējas.

Ar zviedru mediju grupu Bonnier Group, kas pieder Bonjeru ģimenei, Arvils pirmoreiz kontaktējās dienā, kad 1991.gada janvārī Preses namu ieņēma padomju armijas specvienība OMON: "Viņi zvanīja no Zviedrijas. Mana angļu valoda tolaik ne tuvu nebija tāda, lai es varētu sarunāties, bet viņi bija atraduši arī trimdas latviešus." Bonjeri teikuši: tā kā nevarat izdot avīzi šeit, sūtiet mums savus komentārus. Tad Bonjeri nodrukāja 20 000 Zviedrijas lielākās avīzes Expressen eksemplāru ar atvērumiem latviešu valodā, kur bija aprakstīta situācija Latvijā. Avīzes laimīgi nonāca Latvijā un tika izdalītas Stacijas laukumā.

Tā sākās sadarbība ar Expressen. "Mēs perfekti atbildām tālaika Bonjeru paaudzes priekšstatiem par preses brīvības un Skandināvijas demokrātijas tradīciju veicināšanu," atceras Arvils. "Viņi uzņēmās rūpes par mums. Sākumā tam nebija nekāda sakara ar ekonomiku, viņi uzskatīja par savu pienākumu atbalstīt vienu no jaunas demokrātijas centrālajām asīm — pēc Rietumu parauga būvētu neatkarīgu mediju. Mums palīdzēja un ar mums draudzējās, attiecību formāts bija tāds izplūdis."

Jau agrā Dienas privatizācijas procesa fāzē bija skaidrs, ka avīzes uzturēšanai un ilgtermiņa neatkarības nodrošināšanai ar darbinieku resursiem nepietiks, stāsta Arvils: "Ģenerējām uzņēmumu, kurā Dienas darbiniekiem piederētu 51, zviedriem — 49 procenti." Kad parlamentā šī formula tika apstiprināta, iniciatīvu uzņēmās kodolgrupa jeb smadzeņu centrs — Ašeradens, Ēlerte, ASV dzimušais Pauls Raudseps, kurš bija veicis milzu ieguldījumu Dienas "DNS" izveidē, un komercdirektors Zigurds Drafens, kurš uz Dienu pārnāca no Valsts statistikas komitejas. Šādas grupas izveidošana bija zviedru ieteikums, lai izveidotu stabilu akcionāru mugurkaulu. Kodolgrupai bija 30 procenti akciju.

Redakcionālā neatkarība bija divsimt gadu vecās avīžnieku Bonjeru dzimtas darbības stūrakmens. "Pašā sākumā vienojāmies, ka Bonjeri pārstāv liberālas vērtības, tātad arī redaktoriem tās jāpārstāv,— brīva, neatkarīga, liberāla Latvijas valsts," stāsta Arvils. "Pēc tam viņi nekad nav pat ieminējušies, kādam vajadzētu būt saturam. Redakcionālās neatkarības principi viņiem bija vispirms, tikai tad ekonomiski apsvērumi. Tajā brīdī mēs perfekti iekļāvāmies viņu filozofijā."

Redakcionālā neatkarība kļuva arī par Ašeradena principu Dienas prezidenta amatā. Viņš atzīst, ka sākumā dažreiz ir mēģinājis to ietekmēt, bet ātri sapratis: ja cilvēki dara to, kam viņi netic, situācija kļūst vēl sliktāka.

Ēlerte, vaicāta, vai tiešām Arvils nekad nav mēģinājis ietekmēt redakcijas darbu, smejas: "Protams, ir mēģinājis, bet dabūjis pa nagiem! Īpaši sākumā, kad attiecības vēl nebija tik skaidras." Un jau nopietni piebilst, ka Diena savas neatkarības dēļ ar Arvila akceptu vairākreiz ir izšķīrusies par finansiāliem zaudējumiem — gan atsakoties no Zīgerista reklāmām, gan izturot draudus un spiedienu Kargina pilsonības lietas peripetijās — pirmajā reizē, kad parādījās ziņas par mēģinājumu to viltot, un arī otrajā, kad prasīja goda pilsonību. Toreiz Dienai nācās izvākties no ēkas Pils ielā 20, kura konflikta dēļ tika pārpirkta.

CITA PAAUDZE

Vēl 2007.gadu Diena beidza ar ļoti labiem rezultātiem, bet 2008.gadā parādījās mīnusi. Vaicāta, kāpēc Ašeradens no Dienas neaizgāja reizē ar viņu, Ēlerte saka: "Kādam jāpaliek līdz beigām. Runas, ka zviedri gatavojas Dienu pārdot, uzvilnīja jau tad, kad es vēl biju Dienā. Bonjeros bija mainījusies paaudze, loģiski — arī motivācija. Taču Dienas pārdošanas noteikumos viņi tomēr iekļāvuši nosacījumu respektēt mediju neatkarību."

Konkrētu brīdi, kad Diena tika izlikta pārdošanā, Arvils nezinot. Lielu samulsumu akcionāros radīja ekonomiskā situācija Latvijā: "Kad gada sākumā runājām par potenciālo reklāmas samazinājumu par 40 procentiem, tā likās katastrofa. Ziemeļeiropā sliktākie rādītāji bija ap 20 procentiem." Realitāte izrādījās daudz drūmāka.

Arī Arvils paaudžu maiņu Bonjeru uzņēmumā min kā būtisku apstākli, kas novedis līdz Dienas pārdošanai,— pirms gada pensionējās Bonjeru grupas ilggadējais vadītājs Bengts Brauns, kurš līdz koncerna šefam bija izaudzis no avīžu sadaļas vadītāja amata. Bonjeri viņa vietā iecēla vienu no ģimenes — jaunās paaudzes pārstāvi Jūnasu Bonjeru. Viņu Arvils raksturo kā citā, amerikāņu biznesa tradīcijā augušu, uz žurnāliem un televīziju, kā arī uz citiem tirgiem fokusētu. "Viņš ir sācis intervenci Amerikas žurnālu tirgū, kur līdz šim visi Eiropas izdevēji ir cietuši totālu sakāvi. Šajā brīdī izskatās, ka Bonjeru ģimenes prioritātes sāk mainīties gan attiecībā uz avīžniecību, gan uz Baltijas valstu tirgu."

Trešais pārdošanu veicinošais faktors bija ekonomiskā krīze. Vecajiem Bonjeriem noteikti tā nebūtu, viņi drīzāk lemtu par atbalstu, pieļauj Arvils. Acīmredzot jaunie redzēja zaudējumus tur, kur citi nu saredzējuši iespējas.

"Veidojas daudzas jaunas paradigmas. Viena, par kuru cilvēki maz aizdomājas, — avīzes arvien retāk tiek pieprasītas agri no rīta. Tās vairs nav svarīgākais ziņu kanāls. Tagad cilvēki avīzes lasa pēcpusdienā vai brīvdienās, ja tās piedāvā pietiekami dziļu un analītisku informāciju. Šī paradigma man liek būt optimistam." Mainās arī avīžu modeļi, turklāt katrā valstī veidojas sava mediju realitāte: "Piemēram, pragmatiskajā Igaunijā milzīga loma ir biznesa avīzei, savukārt Latvijā milzu lomu spēlē "draugi" un "delfi"."

ĀTRIE LĒMUMI

Lēmumu pārdot savas Dienas akcijas Ašeradens nesauc par spontānu. Pirmkārt, viņš šajā uzņēmumā ir pavadījis gandrīz 20 gadu: "Labs biznesa vadītāja mūžs ir septiņi gadi. Būšu Dienā nodzīvojis trīs vadītāja mūžus. No marginālas Latvijas struktūras vadītāja nonācis ļoti augstā menedžmenta līmenī, saņēmis Bonjeru Gada direktora balvu un citas atzinības. Nākamā lieta — sevi saistu ar noteiktu ēru jeb posmu uzņēmuma dzīvē, noteiktu uzbūvi: Dienas darbinieku izveidots uzņēmums, tad lēmums iesaistīt Bonjerus kā stabilizējošu faktoru, noteiktas norunas, kā uzņēmumam jādarbojas, noteikta uzņēmuma darbības kultūra. Izņemot no tās laukā būtisku posmu, īpašniekus, nākotnē es tur varētu radīt tikai konfliktus, jo esmu saistīts ar šo kultūru. Neredzēju nekādu iespēju turpināt un nesaņēmu arī piedāvājumu no jaunajiem akcionāriem. Zviedri šo jautājumu nokārtoja tādā veidā…"

Kāpēc Dienas pārdošanas dienā Arvils izskatījās satrauktāks nekā parasti? "Jāatzīstas, ka līdz pēdējam brīdim cerēju, ka tas nenotiks," viņam licies, ka Latvijas ekonomiskajā situācijā pārdošana nav īsti ticama, jo visi investori saka: tagad jāpagaida, kas notiks. "Investoru drosme ir milzīga, tā mani pārsteidza — visu cieņu!" Arvilu pārsteidza arī pārdošanas procesa ātrums.

Dienas pircēju bijušo Dienas direktoru Aleksandru Tralmaku Ašeradens raksturo kā jaunu, ārkārtīgi dinamisku cilvēku ar spēju izrauties no provinciālas domāšanas tikai Latvijas ietvaros: "Viņam ir laba zviedru valoda un labi sakari Zviedrijā. Pēc Dienas viņš strādāja Skandināvijā bāzētā riska kapitāla uzņēmumā Catella, tas viņam ļāvis saprast, kādā veidā riska kapitāls darbojas pāri robežām. Tur viņš ir ieguvis fantastisku praksi, ar to spējis pārliecināt investorus par savu ideju, savu projektu un guvis atbalstu. Ja cilvēki redz iespējas tur, kur citi redz problēmas, tas ir fantastiski. Tas, ka šādi cilvēki, kas spēj strādāt ar investīcijām, atšķiras no tiem, kuri to nespēj, ir aksioma. Šī realitāte ir jāpieņem."

Protams, risks ir milzīgs. Ekonomika var neaiziet tik ātri, kā viņi to ir domājuši, un var prasīt papildu kapitālu, pieļauj bijušais Dienas vadītājs: "Viens ir skaidrs: mediju tirgus nevarēja palikt tāds pats. Šis ir tā pārstrukturēšanas sākums."

STUDĒ UN BURĀ

Tagad Ašeradens varēs vairāk laika veltīt bērniem, kam jūtas parādnieks, un mazdēlam. Vairāk laika varēs veltīt arī pēdējo gadu vaļaspriekam burāšanai. Arvila nākotnes plāni saistīti ar to, ko viņš nolika malā perestroikas laikos, — radošajām industrijām. Pirmais — iegūt tajās maģistra grādu Banku augstskolā. Viņu biedē tikai Latvijas kopējā situācija. Nesen kādās vakariņās no Vācijas analītiķiem dzirdējis: viņus šokē Latvijas iedzīvotāju kā kopuma mazspēja pieņemt potenciāli gudrus lēmumus.

Top komentāri

Ēriks
Ē
Var diskutēt par Ašeradena morālajām īpašībām,par "Dienas" privatizācijas ētiskumu un likumību,taču praktiski tas ļoti maz skar gan mani,gan vairumu iedzīvotāju. Dīvainā kārtā Egils Zirnis nemaz nepiemin Ašeradenam,Ēlertei,Raudsepam piederošās avīzes izšķirošo lomu,nodrošinot Šķēlem politisko varu valstī.Bez "Dienas" pozitīvisma kampējs joprojām būtu tikai viens no vēlētājiem mazpazīstamiem naudas maisiem.Līdz ar to arī Ašeradens pielicis savu roku,lai Šķēles deputāti varētu izraudzīt Prezidentu,Ministru prezidentu,Ģenerālprokuroru,sacerēt likumus,grozījumus,bezgalīgi vilcināt KNABa izveidošanu utt. Līdz ar to Ašeradens ir pielicis savu roku arī pie iedzīvotāju dzīves līmeņa izmaiņām.Pirms Šķēles,90-os gados leiši un igauņi bija turpat,kur mēs.Tagad apskaužam viņu algas,pensijas,reputāciju Eiropā,viņu gatavību mums aizdot,nevis aizņemties miljardus... Es daudz dotu,lai tādi šķēles un viņu slavinātāji būtu uzradušies leišos vai igauņos nevis pie mums.
apbrīnojami
a
Patiešām apbrīnojami, cik šajā publikācijā daudz melu, puspatiesību un gļēvulim Ašeradenam izdevīgu interpretāciju. “Dienas” notirgošana nebija pirmā reize, kad Arvils bija “īpaši satraukts”. Pirms tam bija vēl citi tirgošanās un krāpšanas gadījumi. Nevajag apsūdzēt jaunās paaudzes zviedrus, kuri izravēja Ašeradenu kā toksisku nezāli. Jāprecizē arī tas, ka aprēķinātājs Arvils agrā jaunībā aprecējās nevis ar ekonomista Ojāra Kehra māsu Anitu, bet slavenā žurnālista Ērika Kehra meitu Anitu. Un tieši Ēriks Kehris bija tas, kurš iekārtoja Arvilu labi apmaksātā darbā LETA. Arvilam viņa karjerā ir bijis daudz atspēriena dēlīšu. Arī Sarmīte Ēlerte.
drakons
d
Smieklīgi, ka katram latvietim kā tādam dzimtcilvēkam patīk uzsvērt savas it kā augstdzimušās vācu asinis. Phe. Un, protams, neiztrūkstošs ir Dienas cilvēkiem raksturīgais, stāsts par to, kā mēs kopīgi glābām un cēlām Latviju. Pretīgi.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas