Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +16 °C
Skaidrs
Svētdiena, 8. septembris
Ilga

Augšdaugavā mācās dzīvot kopā jaunajā novadā

Novada ļaužu kopīgā īpašība – par grūtībām nesūdzēties, bet apzināties tās un meklēt risinājumus

Cieši piekļāvies savam kādreizējam centram Daugavpilij, kā arī brāļu lietuviešu Panevēžas un Utenas apriņķiem, Augšdaugavas novads pēc 2021. gada Administratīvi teritoriālās reformas nu iecelts arī visas civilizētās Eiropas robežas sardzē – divi no tās 25 pagastiem – Skrudaliena un Saliena – nonākuši tiešā par agresorvalsti kļuvušās Baltkrievijas tuvumā. Lai arī pašiem uz savas ādas nu jau vairākus gadus nākas izjust kaimiņvalsts autoritārā režīma rīcības sekas, tas ir, lukašenkistu izraisīto nelegālo migrantu krīzi, vietējie saka – nekādu lielo apdraudējumu no tā gan nejūtot, šobrīd visu veidu Latvijas spēka struktūru darbošanās pierobežā esot tik pārliecinoša kā nekad agrāk... Tomēr vairāki aptaujātie atzīst, ka dzīve kļuvusi sarežģītāka. Un ne jau tikai tāpēc, ka vienam otram preču iegāde un piegāde abpus robežai bijusi gadiem ierasts rūpals, sliktākais, ka kara un attiecīgi slēgtās robežas dēļ teju ar varu pārrautas ģimeniskās saites. 

Dzīve pēc skolas slēgšanas

Augšdaugavas novada Nīcgales ciems un pagasts robežojas ar Līvānu novada Jersikas pagastu un Preiļu novada Rožkalnu pagastu. Doties uz Nīcgali mūs pamudināja Providus pētījumā noskaidrotais, ka vienīgi šajā Augšdaugavas novada pagastā nav nevienas nevalstiskās organizācijas. Kāpēc tā? Trūkst uzņēmīgu ļaužu, viedokļu līderu? Vietējai kopienai nav kopīgu interešu?

Apskatot lietas kārtīgi, atbildes pavisam citas. Daudzas no tām saistās ar vietējās skolas slēgšanu 2017. gadā. Kā uzsver vietējie, skola bija īsta vietējā gaismas pils – kultūras oāze, visu svarīgo notikumu centrs. Pēc tās zaudēšanas atgūties nenācās viegli.

Tomēr Nīcgales kopiena atradusi savas atbalsta un aktivitāšu "salas" – savas piederības un stiprā pleca vietas. Un tādas ir trīs: pirmsskolas izglītības iestāde Sprīdītis, Nīcgales tautas nams un arī Nīcgales katoļu baznīca.

Sanita Jaunošāne ir šīs draudzes katehēte kopš 1992. gada, un viņa novērojusi, ka draudzes dzīvei ir kāpumi augšā un lejā, šobrīd ir kāpiens lejā – pēc Covid-19 pandēmijas daļa ticīgo apraduši ar dalību Svētajā misē attālināti – ar radio vai sociālo tīklu starpniecību. Vēl viena visas pasaules sāpe, kas skārusi arī Nīcgali, – dzimst mazāk bērnu, savukārt jaunieši, aizbraukuši studēt, paliek Rīgā. Tāpēc dievkalpojumos ticīgo ir mazāk, arī draudžu pasākumu nav daudz.

"Laiki iet, un laiki mainās, un mainās arī paaudzes. Nīcgales pamatskolas laikā skolotāji un skolēni aktīvi iesaistījās draudzes dzīvē (skolā notika ticības mācības stundas, bet baznīcā – skolas mācību gada dievkalpojumi, bērni dziedāja korī, gāja procesijā). Dievnama vērtību, nepieciešamību cilvēka dzīvē nevar izmērīt kvantitatīvi: sak, ja atnāk simti, tad tāda baznīca ir vajadzīga. Tā nav. Nīcgales katoļu draudze ir dzīva draudze. Mēs sanākam svētdienās, svinam baznīcas un draudzes svētkus. Nāk ģimenes, un iesaistās visi – gan vecāki, gan bērni," pauž S. Jaunošāne

Kad pēcpusdienā no autobusiem izbirst bērni, pagasts ir dzīvs

Šobrīd Nīcgales pirmsskolas izglītības iestādē Sprīdītis var sastapt tikai vadītājas pienākumu izpildītāju Ingrīdu Mickeviču, jo gan kolēģiem, gan arī bērniem jūlijs un augusts ir brīvlaiks. Bērnudārza pagalmā strādnieki novāc nozāģētos kokus. Ingrīda, priecīgi čalodama, rāda, ka to vietā atjaunos sporta laukumu. Viņa priecājas, ka šogad Sprīdīti apmeklējuši 25 bērni vecumā no viena gada un septiņiem mēnešiem līdz septiņiem gadiem un gadu no gada šis skaitlis paliek vismaz nemainīgs. Tie ir gan Nīcgales pagasta, gan kaimiņpagastu – Līksnas, Kalupes – bērni, kāda māmiņa savu lolojumu ved pat no Dubnas pagasta. Tieši stabilā audzēkņu skaita dēļ pašvaldība Sprīdītī veica remontu, par kuru nīcgalieši bija sapņojuši vēl kopš šī gadsimta sākuma (bērnudārzs dibināts pirms 30 gadiem).
"Mēs priecājamies, ka esam vajadzīgi bērniem un viņu vecākiem. Mūsu veiksmes stāsts ir izglītības kvalitāte, ko turam ļoti augstu, latviskā vide un ģimeniskā atmosfēra. Mēs esam deviņi kolēģi, kas redz, izglīto, lutina katru bērnu. Vecāki norāda, ka piesaista arī darba laiks. Ja vecāks savu bērniņu atved jau pulksten 7.30, viņš paspēj aizbraukt uz darbu Daugavpilī vai tepat uzņēmumā Latflora – kūdras ieguvē –, vēlāk viņš var izņemt bērnu jau pēc darba, jo mūsu darba diena beidzas pulksten 18.00," stāsta Ingrīda, paužot cerību, ka jau septembrī bērnudārzā atkal nebūs mazāk kā 20–25 bērni.

Jāpiebilst, ka šajā bērnudārzā bērniem viss ir bez maksas – gan ikdienas nodarbības, gan interešu pulciņi. Te darbojas tautas deju kolektīvs un ansamblis, abi skatēs ieguvuši otrās pakāpes diplomus un piedalās arī Nīcgales tautas bibliotēkas un pagasta pasākumos. Vienīgi par ēdināšanu vecākiem jāmaksā daļēja vai pilna maksa.

Lai gan Nīcgales pagasts robežojas ar diviem citiem novadiem un atrodas pie lielās šosejas Daugavpils–Rīga, pēc skolas aizvēršanas maza daļa vecāku atdeva bērnus kaimiņu pašvaldību skolās. Ingrīda novērojusi, ka Špoģu vidusskolas un Vaboles pamatskolas (uz šo skolu brauc arī Ingrīdas meita, otrās klases skolniece, un dēls, jau piektās klases audzēknis) skolēnu autobusi ir lieli un pilni ar Nīcgales bērniem, savukārt uz Līvānu novadu no Nīcgales dodas mazais mikroautobuss.

Runājam ar Ingrīdu arī par to, ka vietējā pašvaldība atrodas tuvāk iedzīvotājiem nekā ministrijas Rīgā, tāpēc svarīgs ir pašvaldības atbalsts vietējai kopienai.
Vaicāta, kāpēc pati savulaik nav aizbraukusi no Nīcgales, Ingrīda stāsta, ka piecus gadus dzīvojusi Daugavpilī un studējusi universitātē, lai kļūtu par pamatskolas skolotāju. Jā, pilsētā ir daudz lielākas darba un atpūtas iespējas, taču Ingrīda neesot jutusies šai pilsētai piederīga: "Kad varēja atgriezties, mēs ar vīru atbraucām uz Nīcgali. Esmu nīcgaliete, nevis pilsētniece, un Nīcgale ir manas mājas, te esmu dzimusi, te beigusi Nīcgales pamatskolu. Pārbraucot no Daugavpils, uzreiz sāku strādāt Sprīdītī. Nu jau šajā darbā ir aizsteigušies desmit gadi, un šobrīd arī vadu šo bērnudārzu. Brīvajā laikā dziedu Nīcgales tautas nama sieviešu vokālajā ansamblī Dzirkstelītes un spēlēju Nīcgales tautas nama amatierteātrī Kvēlošās sirdis. Tepat Nīcgalē katru nedēļu divus vakarus ir atvērta sporta zāle, tur sanāk daudz cilvēku, tur varam ieraudzīt arī mūsu jauniešus un bērnus, tur sportoju arī es kopā ar meitu un dēlu."

Varbūt, pastaigājoties pa Nīcgali dienas laikā, pagasta dzīve šķiet mierīga un klusa, taču, kad skolas laikā četros pēcpusdienā atbrauc skolēnu autobuss, no tā izbirst bērni un jaunieši, pagasts ir dzīvs! Tikko bija kapusvētki, sabrauca radu radi, baznīca bija pilna. Vasarās no brīvlaikā sabraukušajiem mazbērniem un atvaļinājumu baudošajiem atpūtniekiem čalo viss pagasts. Kad tiek svinēti Nīcgales pagasta svētki, tajā dzied un dejo, un lasa dzejoļus arī Sprīdīša audzēkņi, un atkal ciema centrā ir kā bišu stropā. "Čakli apmeklēti arī Nīcgales pagasta tautas nama pasākumi. Ja cilvēks gribēs, viņš atradīs, ko darīt, arī Nīcgalē. Cilvēks veido savu vidi, vietu, kopnoskaņu, nevis otrādi. Vienīgi gribētos, lai dzimtu vairāk bērniņu. Taču demogrāfiskā problēma – tā jau ir visas Eiropas sāpe," secina Ingrīda.

Nīcgalieši prot smīdināt un smieties

Nīcgales pagasta tautas namā vasarā valda atvaļinājuma atmosfēra, tomēr tur rosās nama saimniece Aina Stikāne. Top vēsturiskā ekspozīcija – jau sarūpēti tautastērpi, tiks izstādīta tautas mūzikas instrumentu kolekcija un Nīcgales skolas muzeja materiāli.

Aina piekrīt žurnālistu novērojumam, ka tautas nams ir tā kultūras sala, kas nīcgaliešus iesaista un apvieno. Vispirms jau iesaistošie ir pieci kolektīvi: vidējās paaudzes deju kolektīvs Lakši, folkloras kopa Neicgaļīši, līnijdeju grupa Rodeo meitenes, kā arī jau pieminētie – sieviešu vokālais ansamblis Dzirkstelītes un amatierteātris Kvēlošās sirdis. Tie darbojas jau 20 gadu bez pārtraukuma. Tas ir pašu nīcgaliešu nopelns, jo viņi nāk, iesaistās un piedalās.

Pēc Nīcgales skolas slēgšanas un Covid-19 pandēmijas iedzīvotāju aktivitāte apsīkusi arī kultūrā, bet tautas namā viss notiek.

"Kad te notiek pasākums vai svinam pagasta svētkus 1. maijā, sabrauc gandrīz viss pagasts. Nīcgalieši prot smīdināt un smieties mūsu teātra izrādēs, jo īpaši skečos par dzīvi. Ar kuplu apmeklētāju saimi svinam arī Starptautisko sieviešu dienu, Jāņus, rīkojam senioru balli oktobrī, Latvijas proklamēšanas gadadienas pasākumu novembrī un pašdarbības kolektīvu balli decembrī. Mums ir ļoti labi draugi Jersikā, Vārkavā un citās vietās. Man pašai ļoti tuvs ir Līvānu un Preiļu novads, varbūt tāpēc, ka esmu dzimusi mājās, kas savulaik atradās Jersikas pagastā (vēlāk robežas tika pārbīdītas par labu toreizējam Daugavpils rajonam).
Kad rīkojam amatierteātru saietu Sēņu talka pie Lielā Nīcgales akmens, atbrauc ciemos visa Latgale. Protams, mēs nevarētu pastāvēt, ja nebūtu pašvaldības un pagasta pārvaldes atbalsta. Vajadzēja nomainīt jumtu tautas namam, jāsašuj jauni tērpi kolektīviem, braucam arī uz koncertiem un skatēm. Tu viens pats neko nevari izdarīt arī kultūrā, ir jāiesaistās visai kopienai," stāsta Aina. 

Tik labi atgriezties un būt savā vietā!

Tā, mazliet pamainot vietām vārdus, sarunā ar žurnālistiem vairākkārt atkārto īsts savas Latgales, sava Biķernieku pagasta un arī savas skolas patriots – Biķernieku pamatskolas direktors Aleksejs Mackevičs. Savulaik absolvējis Latvijas Universitāti, viņš bija iecerējis kļūt par diplomātu, taču pievērsās izglītības jomai, turklāt – augstākajā vadības līmenī. Taču, neskatoties uz veiksmīgo karjeru Izglītības un zinātnes ministrijā, Aleksejs nolēma atgriezties dzimtajā Latgalē, turklāt izvēloties nevis otro lielāko valsts pilsētu Daugavpili, bet gan nelielu ciematu Augšdaugavas novada Biķernieku pagastā.

"Tā ir mūsu ģimenes tradīcija – atgriezties mājās, Latgalē. Šī ir vismaz trešā Mackeviču paaudze, kas dod priekšroku Latgalei, nevis Rīgai. Lokālpatriotisms raksturīgs visiem manas ģimenes locekļiem. Arī mana sieva Kristīna pārcēlās no galvaspilsētas, lai strādātu Daugavpils psihoneiroloģiskajā slimnīcā, lai gan Rīgā viņa varētu veidot spožu karjeru. Ne mirkli neesam nožēlojuši savu izvēli. Daudz kas ir atkarīgs no mums pašiem. Ja ir skaidri mērķi, jācenšas tos sasniegt. Mēs, latgalieši, esam ļoti spēcīgi cilvēki un varam tikt galā ar jebkuriem dzīves izaicinājumiem," saka Aleksejs.

Pirms 12 gadiem, kad Aleksejs piekrita kļūt par vietējās pamatskolas direktoru, tā bija gandrīz norakstīta un to plānoja slēgt. Skolēnu skaits bija katastrofāli mazs, trūka arī pedagogu. Tomēr līdz ar jaunā direktora atnākšanu viss mainījās. Nu Biķernieku pamatskolu noteikti var saukt par Augšdaugavas novada lepnumu. Tajā mācās ap 170 skolēnu, no kuriem 70% ir citu pašvaldību, arī Daugavpils, iedzīvotāji. Ir pat tā, ka veidojas rinda no tiem, kas gribētu mācīties šajā izglītības iestādē. Taču visus gribētājus uzņemt nav iespējams, jo vienkārši telpu skolā ir par maz. Tāpēc Aleksejs rosinājis pašvaldību domāt par iespēju paplašināt skolu.
Arī daudzi pedagogi, neskatoties uz vakancēm pilsētas skolās, izvēlas strādāt tieši šajā izglītības iestādē. "Izglītojamo skaits pieaug, un mums vajadzīgi papildspēki. No jaunā mācību gada darbu skolā sāks jauni skolotāji. Priecājos, ka varam un mums izdodas piesaistīt labus speciālistus, kuriem ir izcila pieredze, perfektas zināšanas un vēlme strādāt," norāda Aleksejs.

Biķernieku pamatskolas vārds skan visā Latgalē. Šī skola neapšaubāmi var lepoties ar savu iekļaujošās izglītības pieeju. Klasēs kopā ar citiem vienaudžiem mācās bērni ar dažāda rakstura veselības grūtībām, piemēram, ar autiskā spektra traucējumiem. Un viss liecina, ka skolas kolektīvam veiksmīgi izdevies izveidot katram skolēnam atbalstošu, draudzīgu, iekļaujošu, kvalitatīvu izglītības vidi izaugsmei un nākotnei.

Biķernieku pagastā ir viens no lielākajiem krievvalodīgo īpatsvariem valstī. Direktors spriež, ka vismaz divām trešdaļām no 435 pagasta iedzīvotājiem ģimenes valoda ir krievu, līdz ar to skolai ir īpaša misija valsts valodas stiprināšanā. Par spīti grūtībām, Biķernieku pamatskola godam dara visu iespējamo, lai tas izdotos. 

ROBEŽNIEKI – Latgales stiprie ļaudis ir rakstu sērija par novada iedzīvotāju un uzņēmēju ikdienu, iespējām, izaicinājumiem un dvēseliskā spēka smelšanās avotiem.

MAF Mediju atbalsta fonds

Projektu finansē Latvijas Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Sadarbības projektā piedalās mediji: Diena, Vietējā Latgales Avīze, Latgales Laiks, Ezerzeme, Vaduguns, Ludzas Zeme, Rēzeknes Vēstis, radio Alise, Grani.lv

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas