Tas, kādus tieši aromātus viskijs iegūst un kādu toni krāsas ziņā, ir tieši saistīts ar konkrētajām izmantotajām mucām. Protams, liela nozīme ir arī tam, cik ilgi viskijs mucās tiek izturēts.
Sākumā dzēra svaigu
Neatkarīgi no mucu izcelsmes viskija garšas īpatnības ir tieši saistītas ar nogatavināšanu konkrēta veida ozolā. Taču tas tā nav bijis vienmēr.
Vēl salīdzinoši nesen – līdz 1915. gadam – lielākā daļa viskija tika patērēta svaiga – kā jēls graudu viskijs.
Iesala viskijs, kas nogatavināts ozolkoka mucās, pirmoreiz minēts grāmatā Diary of a Highland Lady, kurā Elizabete Grānta atceras, kā viņas tēvs 1822. gadā sūtīja "tīru Glenlivetas viskiju" uz Edinburgu karalim Džoržam IV. Tā bija Elizabetes mīļākā muca, kurā "viskijs ir bijis kokā, tad ilgu laiku neaizkorķētās pudelēs – maigs kā piens un ar īstu kontrabandas garšu". Taču tādi viskiji tajā laikā bija izņēmums.
Burbonam ‒ jaunas, nelietotas mucas
Skoti, īri un vairums citu viskija ražotāju dod priekšroku jau lietotām mucām. Savukārt Amerikā burbona ražotājiem ar likumu ir noteikts, ka burbonam vismaz divus gadus ir jānostāv jaunās, no iekšpuses apdedzinātās mucās. Lielākā daļa šo mucu ir pagatavotas no Amerikas baltā ozola (Quercus Alba).
Burbonus bieži pilda pudelēs pēc četriem nogatavināšanas gadiem mucās, jo šajā laikā tie ir uzsūkuši pietiekami daudz aromātu no svaigās koksnes. Šīs jau lietotās mucas pēc tam izmanto citi viskija darītāji.
Ar likumu lika nogatavināt
Mūsdienās skotu viskijam mucās ir jānobriest vismaz trīs gadus. Par šo prasību ir jāpateicas Lielbritānijas premjerministram Deividam Loidam Džordžam – viņš, vienīgais britu premjers, kurš pēc tautības bija velsietis, valsti vadīja Pirmā pasaules kara laikā.
D. L. Džordžs labprāt būtu aizliedzis jebkādu alkoholisko dzērienu patēriņu, taču saprata, ka šāds pasākums nekādā veidā negūtu atbalstu un sapratni iedzīvotāju vidū. Tāpēc viņš pieņēma sava kolēģa Džeimsa Stīvensona, Johnny Walker direktora, ieteikumu – aizliegt jauna spirta pārdošanu, jo tieši šāds spirts radīja vislielāko sociālo postu. Kopš 1915. gada ar Nenobriedušo spirtu aktu tika apstiprināts minimālais viskija nogatavināšanas laiks.
Mainījās tikai pēc trīs gadu izturēšanas
Viskija ražotāji tad jau bija uzkrājuši sākotnējo pieredzi darbā ar mucām. Taču pēc akta/likuma izdošanas tas kļuva ne tikai obligāti, bet arī aizraujoši, jo vēl bija tik daudz, ko atklāt.
Būtiskas izmaiņas viskijā varēja konstatēt tikai pēc trīs gadiem mucās. Pirmajam pildījumam tika izmantotas mucas, kurās pirms tam tika izturēts burbons vai heress. Garšas ziņā mucās izturētais viskijs zaudēja asumu, bet ieguva sarežģītību – ar aromātu apmaiņu un garšu klātbūtni no koksnes. Mucas iekšpusē apdedzinātā koksne veidoja ķīmiskas reakcijas ar viskiju, notika lēna, bet pastāvīga oksidācija caur koksnes porām un spundes caurumu.
Svarīga gan muca, ka noliktavas grīda
Līdzko destilētavas saprata izturēšanas radīto iespaidu uz dzērienu, tās sāka eksperimentēt ar arvien ilgākiem nogatavināšanas laikiem un uzzināja, kā novērtēt plašo faktoru klāstu, kas ietekmēja procesu: izvēlēto mucu veidus – heresa, burbona vai citu –; vai tās tika pirmoreiz pildītas, vai bija jau pildītas iepriekš. Tāpat viskija darītāji uzzināja par noliktavu gaisa nozīmi – vai gaiss bija sauss vai mitrs; vai grīda noliktavā bija no akmeņiem vai vienkārši cieta zeme. Arī tas ietekmēja viskija garšu un aromātus.
Vienlaikus viskija darītāji sāka arī apjaust, ka nav iespējami tādi visaptveroši, universāli likumi. Vienā destilētavā izteiksmīgākais iesala viskijs var būt 10 gadus vecs, kamēr citā tas var būt 25 gadus vecs. Turklāt tas ir arī gaumes jautājums.