Uzmini nu, kas tas ir: balts, mīksts, un viņa ir daudz. Jā, tas var būt gan sniegs, ar ko šoziem esam dāsni aplaimoti, gan samojeds – suns ar ļoti biezu, mīkstu kažoku, ko tā vien gribas bužināt. Eirāzijas ziemeļu pamatiedzīvotāji ņenci, vēsturiski saukti par samojediem, šos suņus izmantoja briežu ganīšanai, medībām, aizsardzībai, ragavu vilkšanai un… kā dabīgos termoforus. Padomju laikā, sākoties kolektivizācijai, lai mazinātu aborigēnu piesaisti tradicionālajam dzīvesveidam, sniega suņi tika nežēlīgi izšauti. Šķirne saglabājās, pateicoties tam, ka ceļotāji vairākus suņus no Krievijas izveda uz citām valstīm.
Vērojot samojedu, nevar nepamanīt viņa smaidīgo sejiņu, krāšņo apmatojumu, uz muguras gredzenā sagriezto asti un pēdas, kuru bagātīgais apmatojums padara tās līdzīgas sniega kurpēm.
Kur banāns, tur suns
Mūziķu Lindas un Reiņa Lapu ģimenes mīlulei Vinnijai patīk ciemiņi, bet vēl vairāk – banāni. Ja mājas otrajā stāvā kāds mizo šo tropu augli, uzreiz dzirdami solīši uz trepēm – profesionāls diedelnieks ir klāt. Reinis nosmej: "Kur banāns, tur suns. Tas sākās klasesbiedru salidojumā – kāds viņu pacienāja. Mandarīni un vēl daži augļi samojedu dāmai ir tikpat liels gardums, jo saldumi netiek doti, cik nu vien pašai izdodas nočiept. Protams, nevainīgais skatiens liecina, ka par pazudušo kēksiņu Vinnija absolūti neko nezina."
Lai gan "gubu mākonis" tiek ķemmēts regulāri, Reinis papukojas, ka baltās spalvas uz melna koncerttērpa ir murgs, bet tūlīt piebilst, ka no tām ir arī savs labums, – viņa mamma prot vērpt un adīt, un no suņa vilnas ģimenei top supersilti, mīksti cimdi, zeķes. Linda palepojas ar pūkainu jaku, bet viņas vīrs – ar cepuri. Tiesa, suns izejmateriālu ražo ātrāk, nekā Reiņa mamma paspēj to likt lietā.
Kupls kažoks Vinniju rotā arī tāpēc, ka viņa, tāpat kā šķirnes senči, lielākoties dzīvo laukā un ziemā tikai ar lūgšanos dabūjama istabā. Šogad sešgadīgā sunene ir sajūsmā, pat –20 grādos kaifo, burtiski izklājusies sniegā, četras kājas katra uz savu pusi.
Linda stāsta, ka pie suņa ienākšanas ģimenē vainojama viņa, lai gan bērni par to runājuši jau agrāk, kamēr mituši dzīvoklī: "Kad iegādājāmies māju, man bija skaidrs, kādu suni gribu, – ar gludu purniņu, bez ūsām un bārdas. Reiz, vedot bērnu uz treniņu, ieraudzīju pie Liepājas Olimpiskā centra stāvam divus šādus skaistuļus. Man nebija ne jausmas, kas tie tādi. Sāku pētīt šķirnes, meklēt tādu, kas būtu pašpietiekams, mīļš un jauks. Šim – agresija nulle."
Reinis atzīstas, ka iepriekš pret suņiem izturējies rezervēti, nepaticis, ka slapji tie sāk ost. Samojeds ir gandrīz bez tipiskā aromāta un nav alerģisks. Turklāt pret ģimenes locekļiem ir draudzīgākais un drošākais dzīvnieks, kāds vien var būt. Vinnija ļoti uzmana savu "baru", it kā dauzās savā nodabā, bet visus neuzkrītoši pieskata. Tikmēr neuzmanīgāka vārna, kas vaktē pagalmā uz zema galdiņa novietoto suņa barību, reizēm paliek bez spalvām un daža kaija – bez kakla. Pārāk nekaunīga lidojoša zagle tiek noķerta lēcienā. Vienu otru saimnieki no rīta atradušu beigtu. Arī žurkām, kas gadās redzeslokā, jāuzmanās, jo reakcija samojedu cilts pārstāvei ir fantastiska.
Tīrot garāžu, Lapas reiz konstatējuši, ka tur iemitinājusies viena žurka. Vinnija tobrīd atradusies sētas otrā galā. Reinis paspējis tikai galvu pagriezt – suņa saruna ar grauzēju bijusi ļoti īsa. Trofeju Vinnijai atņemt neesot izdevies.
Vinnija ir dzimusi Ķekavā, varbūt tāpēc viņai putnu gaļa tā garšo, spriež dzīvesbiedri. Reizi dienā, parasti vakarā, svaigēdājai tiek piedāvāts komplektiņš no vistas vai tītara kakliņiem, subproduktiem vai liellopu gaļas gabaliņiem, kam pārlej olīveļļu. Tikpat labi sunei garšo biezpiens, citi skābpiena produkti, olas.
Skaistuma procedūra un tuneļi
Apmācot mīluli, mājinieki novērojuši, ka Vinnija ātri aptver to, kas ir viņas interesēs. Bet, ja ķepainei bez bonusiņa kaut ko prasa cilvēka izklaides pēc, necenšas. Suns labi reaģē uz balss intonāciju un vārdiem ar burtu "i" un mājās tiek uzrunāta par Vinni. Reinis vienīgais sauc arī mīļvārdiņā – par Pūku.
Raksturiņš izpaužas, izvēloties pastaigas partneri, – ar bērniem sune negribīgi apiet apkārt kvartālam un ātri velk uz mājām vai arī nosēžas pie lielveikala un tālāk nesper ne soli. Visu laiku dzīvojot privātmājas pagalmā un trenkājot putnus, acīmredzot kustību un svaiga gaisa viņai pietiek. Vinnijas guļamistaba ar dīvānu ir iekārtota verandā, un šīs telpas durvis pastāvīgi ir vaļā. Diez vai kāds ļaundaris uzdrošinātos izaicināt tik iespaidīgu būtni.
Dodoties ar suni Liepājas ielās, saimniekiem vienmēr līdzi ir izkārnījumu maisiņi, taču tos nācies izmantoti reti, jo sune ir iemācīta nokārtoties speciālā pagalma vietā aiz mājas. Reinis atklāj, kas notiek pastaigās kopā ar viņu: "Kad Vinnija bija maza, staigāja tikai ar degunu pie zemes. Tagad puišu vēstules izlasa, bet citu interešu nav. Lai nebūtu problēmu "meiteņu dienās", kucīte ir sterilizēta. Vasarā biežāk sanāk izklejoties pa piejūras meža takām. Ejot atmuguriski, no mājām līdz jūrai nokļūstam piecās minūtēs, uz priekšu – desmit."
Jūrā samojedu meitene brien prātīgi, biežāk līdz padusēm, bet, ieraugot peldam putnu, var mesties nedaudz dziļāk. Lindu tāda piesardzība apmierina, jo samirkušo kažoku pēcāk aptuveni trīs stundas nāktos žāvēt ar fēnu: spalva tik bieza, ka lāga nežūst. "Mazgāšana ir darbs pusei dienas, turklāt viņas šampūns un balzams noteikti ir dārgāki par manējiem. Toties pēc tam ir viegli izķemmēt. Šī procedūra Vinnijai ne visai patīk, ļoti kut pēdas, toties bužināšanas nevar būt par daudz. Starp citu, baltas krāsas suņiem tiek ražots speciāls šampūns un balzams. Nācās arī nopirkt pietiekami jaudīgu suņu fēnu, jo parastais fēns ar 32 kilogramus smagā dzīvnieka pavilnu netiek galā. Nemaz negribu iedomāties, cik par šo apjomīgo darbu būtu jāmaksā suņu friziersalonā," nosaka saimniece.
Lietojot sabalansētu barību, par sabojātu vēderu nav jāuztraucas un izpaliek lieka dibena mazgāšana. Linda atceras kādu īpašu gadījumu: "Reiz Vinnija bija nozagusi kūpinājumu. Pēc viņas acīm to nevarēju pateikt, bet paostīju purnu un sapratu. Tad gan nākamajā dienā nācās vannā bāzt…"
Vinijai arī patīk rakt. "No terases apakšas viņa parokas zem trepēm un taisa tuneļus zem zālāja. Tik lielus, ka reizēm pati pilnā augumā var ieiet. Pāris lāgiem mums bijis jābaidās, ka neiebrūkam. Protams, pēc tādiem būvdarbiem mūsu suns vairs nav balts."
Dzied reti, bet pārvieto apavus
Linda lasījusi, ka ir sastopami trīs dažādu paveidu samojedi – "lācis"; "vilks" un "lapsa". Zemāki, druknāki, mazliet smalkāki ar īsāku spalvu. Šis ir lācis.
Šķirnes aprakstos teikts, ka samojedi ir diezgan vokāli suņi, taču Lapas vairāk dzirdot kaimiņu suņu balsis. Reinis ir flautists, viņa dzīvesbiedre par savu instrumentu sauc vijoli. Kad mājās tiek muzicēts, Vinnija ne gaudo, ne kauc. Pāris reižu gan ir dziedājusi līdzi Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta automašīnas signālam, bet parasti guļ pavisam mierīgi, neliekas traucēta vai arī aizlavās uz citu telpu. Pa māju sune brīvi staigā, kur grib, jo durvis pati prot attaisīt.
Nojaušams, ka mājinieki respektē sava četrkājainā drauga personību, jo retās nerātnības uztver ar humoru. Neviens no mums šajā pasaulē nav absolūti pareizs un gluds kā dimanta oliņa. Reinis gan tikai ar piepūli var atsaukt atmiņā mīlules palaidnības: "Interesanti – ja kāds atnāk ciemos un sunei ir labs garastāvoklis, viņa paņem vienu kurpi vai zābaku, iznes dārzā un tur noliek. Neatkarīgi no gadalaika. Mūsu apavus parasti neaiztiek, bet reiz vienu Lindas kurpi lietus laikā tomēr izstiepa ārā. Kad to pamanījām, kurpe jau bija pielijusi pilna ar ūdeni. Biju gatavs, ka suns pieradinās cilvēkus pie kārtības, bet atnākušie jaunieši joprojām mēdz atstāt apavus, kur pagadās. Tad nu dēla draudzenes zābaks ik pa brīdim meklējams dārzā un meitenei nākas doties mājās ar vienu slapju zābaku."
Vinnijai patīk grauzt kartonu. Tikko kāds paver tualetes durvis, viņa veic inspekcijas gājienu – savāc uz radiatora noliktu tualetes papīra rullīša viducīti un to likvidē. Vēl Vinnijas nedarbu kontā ir pāris nozagtu un sadīrātu grāmatu, tikpat bēdīgi klājies dažiem žurnāliem.
Vai aktīvā suņu meitene nepiedalās dārza un siltumnīcas darbos? Linda samiernieciski teic, ka tikai paretam – te kādu bedrīti dobē izrok, te nogatavojušos tomātus un zemenes aplasa. Viņgad vienīgā melone pazudusi Vinnijas vēderā.
Rezumējot Reinis atzīst: "Šis suns ir veiksmīgs variants ģimenei. Bērni pierod, ka mājās ir par kādu jārūpējas. Savukārt mēs, pieaugušie, pilnīgi noteikti esam tikuši pie suņa, kurš atbilst visām mūsu interesēm un vēlmēm. Ja kaut kad vajadzētu ņemt jaunu mīluli, izvēlētos šo pašu šķirni."