Daigas Mazvērsītes sarakstītā biogrāfiskā grāmata Mans draugs Mārtiņš Freimanis, kas nākusi klajā šā gada vasarā, daudziem interesentiem pavērusi citādāku, plašāku skatupunktu uz mākslinieka dzīves gājumu, ieskatoties viņa draugu un laikabiedru stāstītajās atmiņās.
Kur slēpjas Freimaņa mūzikas fenomens, atvērtības un socializēšanās atslēga, mēģina skaidrot viņa draugi:
"Visas sajūtas, kas Mārtiņa dzīvē ir bijušas, ir dziesmās, pilnīgi viss. Tāpēc šīs dziesmas tik ļoti patīk, jo ir patiesas. Tā pietrūkst daudziem mūslaikos, jo viņi cenšas nezin ko un nezin kā izdomāt un pasniegt, lai tikai būtu skaistāk, bet, uzrakstot dziesmu tā, kā tu jūties, viss aiziet tāpat, un parastam cilvēkam neko citu nevajag. Nevajag skaistu un ar zelta maliņu, bet dabiski, un Mārtiņš savā mūzikā ielika savu katra brīža sajūtu," pauž Ingars Gudermanis.
"Ne par vienu neesmu tik daudz domājusi kā par Mārtiņu, kopš viņš ir aizgājis. Nav bijis nedēļas, kad kaut kādās dzīves situācijās nebūtu pieskārusies Mārtiņam. Apbrīnojumi, cik ļoti klātesošs viņš ir, nemaz nerunājot par dziesmām. Ar savu ļoti īso dzīvošanas brīdi viņš cilvēku atmiņās ir atstājis dziļas pēdas," atzīst režisore Inta Gorodecka.
"Ar Mārtiņu bija grūti strīdēties, jo viņš vienmēr palika pie sava. Kad tapa mans albums Es skrienu, sacīju, ka man apnikuši viņa eņģeļi, debesis. Reizēm lūdzu, lai raksta nedaudz vienkāršāk, jo ne visi taču rok tik dziļi kā viņš. Bet tagad man ļoti viņa pietrūkst kā dzejnieka, ne tikai drauga, jo mums šajā ziņā ļoti labi "līmējās" kopā," stāsta mūziķis Lauris Reiniks, kurš koncertos Mans draugs Mārtiņš Freimanis iejūtas vakara vadītāja lomā.
"Mārtiņa spēja komunicēt ar absolūti visiem bija apbrīnojama. Viņš bija ar visu galvu iekšā kolektīvā. Turklāt tā nebija pavirša komunikācija, viņš no tās noteikti kaut ko sakrāja, kas vēlāk droši vien izpaudās dzejā un dziesmās. Viņa atraisītība un atraktivitāte ir neaizmirstama," saka režisors Valdis Lūriņš.
Daudzi piedzīvojumi, par kuriem vēsta grāmata Mans draugs Mārtiņš Freimanis, notikuši jau kādu laiku slēgtajā bārā Sarkans un krodziņā Pieci vilki, kur Freimaņa klātbūtne joprojām jūtama ik uz soļa.
"Piecos vilkos mēs Mārtiņam bijām kā ģimene. Krogs jau ir interesanta vieta, kur parunāties, uzticēties, atklāties. Ne velti mūsu dainās sacīts, ja ap sirdi smagi, ir tikai divi ceļi – vai uz baznīcu vai krogu... Uz baznīcu tu ej pa dienu, bet vakarā, kad saasinās emocijas un visvairāk sāp, – uz krogu. Patiesībā viņš ļoti uzticējās cilvēkiem, un šī paļāvība viņu arī šad tad iegrūda aizās, no kurām paša spēkiem grūti tikt ārā," atzīst krodziņa Pieci vilki saimniece Ligita Vilka.
Piecus Vilkus atceras arī tautas deju ansambļa Teiksma dalībnieks Gints Ozoliņš: "Mēs ar deju kolektīvu bieži vien pēc mēģinājumiem gājām tur pasēdēt un parunāt, un Freimanis bieži vien sēdēja ārā uz palodzes pie krodziņa, viens pats. Kārtējo reizi, kad devāmies uz turieni, viņš pienāca pie mums un uzprasīja, vai mēs nevēlamies pamētāt šautriņas. Mēs, protams, piekritām. Man tas likās tā mīļi, tā forši. To, kurš uzvarēja gan, es neatceros. Tas, kas palicis atmiņā visvairāk, ir tas, kā viņš sēž tur uz tās palodzes. Parasti domīgs, kā jau mākslinieks."
Koncerts Mans draugs Mārtiņš Freimanis izskanēs 30. novembrī Valmieras Kultūras centrā, 8. decembrī ar diviem koncertiem Latgales vēstniecībā Gors, Rēzeknē, 11.decembrī Ķīpsalas hallē, Rīgā un 25.janvārī Teātra namā Jūras Vārti, Ventspilī.