Vēsture Dienā: Ziemas lielvalsts?

9. februārī Phjončhanā Dienvidkorejā sāksies XXIII ziemas olimpiskās spēles. No Latvijas sniegotajiem pakalniem raugoties, Phjončhana ir turpat, kur Japānas pilsēta Nagano, kurā ziemas olimpiskās spēles notika pirms 20 gadiem. Latvijas sportisti tajās startēja kalnu slēpošanā, biatlonā, bobslejā, distanču slēpošanā, kamaniņu sportā un ātrslidošanā. Bobslejists Sandis Prūsis divnieku ekipāžā ar Jāni Elsiņu izcīnīja piekto vietu, četrinieku ekipāža (Sandis Prūsis, Jānis Elsiņš, Egils Bojārs, Jānis Ozols) – sesto vietu. Biatlonists Ilmārs Bricis 20 km distancē izcīnīja piekto vietu, Jēkabs Nākums bija piektais 10 km distancē, bet biatlona stafetē Latvijas komanda (Oļegs Maļuhins, Ilmārs Bricis, Gundars Upenieks, Jēkabs Nākums) bija sestā. Medaļu tātad nebija (šis varētu noderēt kā arguments, ja būs jāmeklē attaisnojumi, kāpēc Latvijas sportisti nav ieguvuši nevienu medaļu Phjončhanā – pārāk tālu no dzimtenes, pārāk agri jāceļas u.tml.).

Toties Nagano visu Latvijas sporta fanu atmiņā ir palikusi ar leģendāro biatlona stafeti, precīzāk – ar tās trešā posma sākumu. Vēl tagad atmiņā tie televīzijas kadri, kuros redzams, kā mūsu trešā posma braucējs Gundars Upenieks, nosacīti runājot, stāv uz starta līnijas, mierīgi pīpēdams un gatavs savā nodabā nobraukt trešo posmu, un te pēkšņi ierauga, ka otrā posma braucējs Ilmārs Bricis pie viņa slēpo pats pirmais – tātad šajā brīdī uz Upenieku skatās visa pasaule. Televizorā varēja skaidri redzēt, kā Upenieks iekšēji sašļūk no negaidītā atbildības smaguma, juzdamies kā viens no nelaimīgākajiem cilvēkiem pasaulē. Minūtes sešas viņš gan noslēpoja pasaulei pa priekšu, bet tad, kā pats izteicies, sev neraksturīgi (bet situācijai ļoti prognozējami) kļūdījās šaušanā stāvus, savu posmu pabeidza piektais, un pēdējais braucējs Jēkabs Nākums atkrita par vēl vienu vietu. Bet sākums bija varens, to gribētos salīdzināt ar citu leģendāru notikumu –  Latvijas hokeja izlases spēli pret Kanādu Soču spēlēs, kad līdz 3. perioda vidum rezultāts turējās neizšķirts – 1:1.

Atgriežoties pie Nagano spēlēm, Diena tām, kā ierasts, veltīja speciālpielikumu Nagano Dienas. 1998. gada 7. februārī tajā Guntis Keisels ielūkojās arī vēsturē, atceroties tos Latvijas sportistus, kuri ziemas spēlēs kāpuši uz pjedestāla. "Latvijas ziemas olimpiešu skaits teju iesniegsies otrajā simtā, bet tikai astoņiem mūsu sportistiem izdevies izcīnīt olimpiskās medaļas. Līdz šim visi veiksmju brīži piedzīvoti zem sarkanā PSRS karoga," stāvokli līdz 1998. gadam fiksēja Guntis. "1980. gadā Leikplesidā galvenās favorītes kamaniņās bija VDR sportistes. Vera Zozuļa uz pirmo olimpisko braucienu devās ar domu nepalikt pēdējā un šo apņemšanos izpildīja ar uzviju – trases rekords un pārliecinoša pirmā vieta! Arī pārējos trijos braucienos Vera sasniedza labākos rezultātus – rets gadījums šāda līmeņa sacensībās. Tas bija zināms pārsteigums, taču par sensāciju parūpējās Ingrīda Amantova – pirmo reizi braukdama Leikplesidas trasē, viņa izcīnīja 3. vietu. Tik labi mūsu kamaniņniekiem vairs nav veicies nekad.

Visbagātāko medaļu ražu līdz šim guvuši bobslejisti. Diemžēl sagadījies tā, ka, par spīti latviešu hegemonijai padomju bobslejā, lielāko panākumu reizēs allaž roku pielicis arī kāds svešinieks. Rolanda Upatnieka un viņa kolēģu radošie meklējumi vainagojās ar VEF konstruētiem bobiem, kurus ātruma dēļ ārzemēs iesauca par padomju peršingiem. 1984. gadā izšķirošajos pārbaudes mačos pārliecinošāk brauca Zintis Ekmanis, kuram pāriniekos bija pielikts Krasnojarskas stiprinieks Vladimirs Aleksandrovs. Sarajevā viņi izcīnīja bronzu. 1988. gadā Kalgari Jānis Ķipurs ar stūmēju no Krievijas Vladimiru Kozlovu trijos braucienos no četriem zaudēja vācietim Volfgangam Hopem, taču otrajā braucienā iegūtais pārsvars bija pietiekams, lai viņi kļūtu par olimpiskajiem čempioniem. Dažas dienas vēlāk bronzu ieguva Ķipura četrinieks (kopā ar Kozlovu, Juri Toni un Gunti Osi).

Apstākļu sakritības dēļ par olimpisko čempionu neizdevās kļūt vienam no 70. un 80. gadu mijas izcilākajiem hokeja uzbrucējiem pasaulē Helmūtam Balderim. 1976. gadā viņš neiekļuva PSRS izlasē tāpēc, ka spēlēja Rīgā, nevis Maskavā. 1980. gadā šis "trūkums" bija likvidēts – lai izcīnītu olimpisko zeltu, Balderis jau bija pārcelts uz Maskavas ACSK. Uz Leikplesidas spēlēm PSRS izlase brauca kā favorīte. Taču pašaizliedzīgi spēlējošie amerikāņi sensacionāli sakāva "sarkano mašīnu" – 4:3. Bet Balderis tika pasludināts par vienu no neveiksmes vaininiekiem – neesot cīnījies. Tāpēc 1988. gadā viņš tika atstāts mājās. Toties Kalgari zelta medaļu saņēma rezerves vārtsargs Vitālijs Samoilovs, ne reizi neizejot laukumā."

Nākamo medaļu latvietis izcīnīja tikai 2006. gadā Turīnā – bronza kamaniņās tika Mārtiņam Rubenim. 2010. un 2014. gadā medaļu bija vairāk, bet tās spēles jau vēl labā atmiņā.