Košana ir daļa no kucēna dabiskās uzvedības, rotaļām, attīstības un pasaules iepazīšanas procesa. Līdz noteiktai robežai šī košana kā dabiskas uzvedības daļa ir pilnīgi normāla un nav nevēlama. Tas ir attīstības posms, kas nenozīmē, ka kucēns izaugs par agresīvu suni. Uzmanība gan ir jāpievērš, ja košana sākas nevis spēļu laikā, bet, piemēram, kad mēģina izņemt priekšmetus sunim no mutes, – tas var liecināt par dominances izrādīšanu, un šāda uzvedība ir nevēlama. Nav universālas receptes, kā ierobežot košanu vai to apturēt. Viens veids ir novērsties un neturpināt spēli, ja tās gaitā košana kļuvusi pārāk uzstājīga. Otrs – izrādīt sāpes, piemēram, ar skaņu – tā kucēni ar smilkstēšanu savā starpā signalizē viens otram par sāpēm. Rokas, kurā tiek kosts, strauja atraušana var tikt uzskatīta par spēli un iedrošinājumu to turpināt, tādēļ no straujām kustībām vajadzētu izvairīties. Sunim jāliek saprast, ka uzvedība ir nevēlama, stingri izsakot, piemēram, komandu "nē" vai "fū". Lieliski noder arī uzmanības novēršana un koncentrēšana uz ko citu, kad kucēns aizrautībā un spēles karstumā sāk kost sāpīgi, piemēram, rotaļlieta, kurā droši var iekosties. Izvēloties mantiņas, jāņem vērā, lai tās nebūtu viegli sagraužamas un norijamas, bet veicinātu zobu maiņu un attīstību. Līdz ar to nonākam pie nākamā kucēnu košanas cēloņa – zobu maiņas. Līdzīgi kā bērniem, arī suņiem mainās piena zobi uz īstajiem zobiem, un šajā periodā kairinājuma dēļ kucēnam var būt izteiktāka vēlme košļāt lietas, grauzt mantas un kost cilvēkiem rokās, kājās, drēbēs. Zobu maiņa ir dabisks process, kuru atvieglos un lieti noderēs speciālas mantiņas, kas masē smaganas, kā arī ir pieļaujama kaulu graušana (te gan jāņem vērā, ka pirmajās reizēs, dodot sunim kaulus, rūpīgi jāuzmana, lai to graušana nav strauja; jāizvēlas kauli ar izteiktu skrimsli, nedrīkst dot termiski apstrādātus kaulus vai putnu stobrkaulus).
Un vēl viens iemesls, kādēļ kucēni kož, ir stress, nogurums vai gluži pretēji – aktivitāšu trūkums. Stresā un nogurumā vēlme kaut ko košļāt būs izteiktāka. Saimnieka uzdevums ir radīt apstākļus, kurā kucēns jūtas droši un ir nodarbināts. Jāsabalansē aktivitātes, un lieliski palīdz komandu apgūšana agrā vecumā. Audzināšana un apmācības sākas jau mājās, nevis suņu skolā, un no pirmajām jaunajā mājoklī ienākšanas dienām kucēnu var droši nodarbināt, liekot apgūt vienkāršas komandas kā "sēdi", "guli", "šurp", "gaidi", apbalvojot to izpildi ar pozitīvu stimulu – mantu, uzslavu vai našķi. Nodarbināts kucēns mazāk kodīs, jo nebūs uzkrājis lieku enerģiju, lai rotaļas kļūtu pārlieku aizrautīgas.
Desmitgadīgam Jorkšīras terjeram acīs ir tāds kā apmiglojums. Šķiet, ka redz normāli, bet reizēm izskatās, ka tālumā neredz. Kā saprast, ka sunim ir problēmas ar redzi?
Šajā gadījumā noteikti ieteiktu vērsties pie veterinārārsta, vislabāk pie veterinārā oftalmologa, kurš ar speciālas aparatūras palīdzību izmeklēs acis un novērtēs, vai apmiglojums saistīts ar vecuma radītām pārmaiņām, vai tam par pamatu ir kāda oftalmoloģiska saslimšana. Par to, vai suns redz labi, ikdienā var pārliecināties, vērojot tā uzvedību. Jāņem vērā, ka pierastā vidē un zināmās telpās ar nemainīgu mēbeļu izkārtojumu suns var pārvietoties un orientēties pilnīgi normāli, pat redzot vāji, tādēļ jāvēro, kā suns uzvedas neierastā vidē, cik droši jūtas, vai neuzskrien dažādiem priekšmetiem un kā pārvietojas.