Patversmēs nonāk gan jauni un veseli, gan savainoti, slimi un novārguši dzīvnieki, bet viņi arvien izmisīgi tiecas pēc cilvēka mīlestības, klātbūtnes un rūpēm. Bieži var pārliecināties, par kādu skaistuli pārvēršas nelaimīgā būtne, kad tā nokļūst labās rokās. Taču atlabšana nenotiek četrpadsmit dienās. Citam nepieciešams mēnesis, citam pusgads, lai atgūtu veselību un ticību cilvēkam.
Tagad piecpadsmitajā dienā patversme drīkst lemt, vai dzīvnieku turpmāk uzturēt par ziedotiem līdzekļiem vai eitanizēt.
Dzīvība ir vērtība, tāpēc dzīvnieka iemidzināšanai būtu jābūt kā risinājumam tikai izņēmuma (slimības, smaga savainojuma) gadījumā.
Cilvēcības vārdā nepieciešams pagarināt dzīvnieku uzturēšanas termiņu patversmē pirms eitanāzijas vismaz uz mēnesi, dodot dzīvniekiem pēdējo iespēju dzīvot.
Pašlaik par termiņa pagarinājumu spriež varas gaiteņos Saeimā, un es gribu ticēt, ka starp lēmējiem lielākā daļa būs vīri un sievas, kuri atbalstīs civilizētas sabiedrības augstāko vērtību – bijību pret ikvienu dzīvību.
Edgars
Dzīvnieka sirds
Edgars