Lūk, lielveikalā ienāk sieviete ar jorkiņu padusē. Apsargs aizrāda – ar suni nedrīkst. No spiedzīgās balss, īpašniecei cenšoties pierādīt apsargam, ka, lai dara, ko darīdams, viņa ies, mazais sunītis trīc kā apšu lapa. Cilvēki iet garām. Policija situāciju atrisina – suņa saimniece tiek izvadīta aiz durvīm.
Trolejbusā rīta stundā cilvēku biežņa. Iekāpjot kontrolei, visi – kā nu kurš – cenšas aizsegt seju. Divmetrīgs puisis bez maskas lamā kontrolierus necenzētiem vārdiem. Atkal darbs policijai.
Bieži redzēti ikdienas sīkumi? Vai sieviete veikalā nezināja, ka ne jau apsargs nosaka iekšējās kārtības noteikumus, viņš tikai pilda savus pienākumus?
Vai puisis trolejbusā nezināja par obligāto sejas masku lietošanu sabiedriskajā transportā un to, ka paša drošības dēļ maska jāuzliek, jo Covid-19 mūs vēl nav pametis?
Šajās un līdzīgās situācijās tik vien vajadzētu, kā atmest ambīcijas, pateikt – atvainojiet, esmu vainīgs –, un izdarīt, kā noteikts. Un, ja vēl atvainošanos apliecinātu mīļš smaids, spriedze noplaktu, nervi un diena kopumā būtu saglābti. Tik vienkārši – smaids, sapratne un atvainošanās. Vienmēr un visur – gan mājās, gan sabiedrībā – atvainojos, piedodiet, labošos. Tie ir īsti brīnumvārdi! No sirds iesaku.