Evita mani sagaida Elijas ielā vairāk nekā simts gadus senas ēkas pagalmā. Paceļu acis augšup – otrā stāva logam pieplacis, savu saimnieci vēro dalmācietis. Evita pasmaida: "Tas Korādo."
Nav pilsētas formāts
Suns nepārprotami pauž prieku par saimnieces ātro atgriešanos. Suns pieglaužas man, fotogrāfam Aivaram un abām viņu todien pavadošajām "ēnām", bet, ar acu kaktiņu visu laiku vērojot saimnieci, svētlaimē atņirdz zobus. Evita saka – tas ir slavenais dalmācieša smaids.
Tagad saprotu, kāpēc ļaunprātīgā Kruella filmā 101 dalmācietis zaga kucēnus! Šis ir elegants, rotaļīgs, draudzīgs un iznesīgs suns, īsts angļu džentlmenis. Dalmācieši (noskaidrots, ka suņu dzimtene ir Dalmācijas apgabals tagadējā Horvātijā, kur viņi mituši jau 12. gadsimtā) pēc filmas kļuva ļoti populāri. Homo sapiens iedomājās, ka iegādātais suns kā dekoratīva rotaļlieta sēdēs uz paklāja pie kamīna. Nu galīgi šķērsām! Skaists viņš ir un bērnus mīl, bet dalmācietim vajag kustības un traukšanos pretī vējam. To sapratuši, kuslie īpašnieki atteicās no saviem mīluļiem, un suņi nokļuva dzīvnieku patversmēs. Kaut kas līdzīgs pirms dažiem gadiem notika ar haskijiem un malamutiem. Tāpēc domājiet, pirms savā mājā vedat cilvēka īpašo draugu!
Vai Evitas izvēli iegādāties Korādo pamudināja Disneja filma? Izrādās, nē: "Viņš ienāca mūsu ģimenē galīgi ne suņu modes dēļ. Korādo iegādāts apzināti. Kad sapratu, ka gribu četrkājainu draugu, izlasīju daudzus suņu šķirņu aprakstus. Dalmācietis izkristalizējās kā viens no favorītiem.
M
Dīleris
dzīvnieku aizstāvji