Tā vienkārši sagadījās
Todien Inese strādā mājās, un runči ar šādu saimnieces dienas režīmu ir apmierināti. Pret fotografēšanos rižikiem nav ne mazāko iebildumu. Kad visi jādabū kopā vienā bildē, Inese dodas pie kādas atvilktnes virtuvē, un runči vienā mirklī ir klāt, pēdiņas vien uz grīdas nodip, jo tur taču kaķu gardumiņi! Kad kraukšķīgie cepumiņi izdalīti un arī interese par atnācējiem zudusi, Pūpolītis iekārtojas Ineses klēpī, Persiks uzlec uz palodzes, jo zīlītes un zvirbuļi laidējas gar pašu logu, bet Miķelītis apcerīgi vēro dzeltenās narcises vāzē.
Inese nekad nebija domājusi, ka reiz viņai būs trīs rudi runči. Tā vienkārši sagadījies. Taču notikušajam pamati likti jau krietni senāk. Skolas un studiju gados Ineses ģimenē ritēja piesātināta dzīve, visi bija ļoti aizņemti cilvēki, kam būtu laiks dzīvniekiem? Varbūt tā arī bija labi, ka nebija jārūpējas par kādu četrkājaini. Taču: "Kaķu mīlestība man no advokātes Inetas Kroderes. Kad beidzu studijas, viņa bija mans patrons advokatūrā. Mūsu tiešie pienākumi vijās ar sociālo darbu, diezgan aktīvi darbojāmies biedrībā Dzīvnieku SOS. Taisīju līgumus veterinārajām klīnikām, braucām, glābām kaķus. Neesmu cīrulis, labprāt no rītiem paguļu, taču ritēja akcija Noķer – sterilizē – atlaid, un arī to mēs darījām, jo tā bija vienīgā reālā iespēja – sterilizēt ielas kaķenes, lai nevairotos nevajadzīgas dzīvības. Mans pirmais kaķis, kas tagad jau aizsaulē, bija no Hamburgas ielas miskastēm. Otrs tāds tika maniem radiem un no sākuma bija reāls mežonis, bet tagad – mājas mīlulis."
Katram cilvēkam dota izvēle – palīdzēt vai paiet garām, sargājot savu sirdsmieru. "Pirms pāris mēnešiem, braucot pa Jūrmalas gatvi, pustumsā ieraudzīju pa ielas vidu cilpojam suni. Sapratu – ja aizbraukšu garām, mašīnas viņu notrieks." Inese stāsta, kā vilkveidīgo suni iedabūjusi mašīnā, kā, ar vienu roku stūrējot, ar otru zvanot Inetai, vienlaikus vēl cenšoties saturēt suni, lai tas neuzgāžas virsū, reāli domājusi – ko nu? Ineta uz karstām pēdām ielika sludinājumu Facebook, Inese – Radio SWH un aizveda atradeni uz Beinerta klīniku. Par laimi, suns nebija agresīvs. Šim stāstam labas beigas, jo nākamajā rītā atradās pateicīgais suņa īpašnieks.
Persiks un paralimpietis
Pagājušā gada rudenī Inese ar vīru Edgaru pārcēlās uz jauno dzīvesvietu kādā Poruka ielas namā. Kuram radās doma, ka mājās derētu viens kaķis, vairs nav svarīgi. Persiks dzimis Dobelē: "Manai draudzenei tur lauki un kaķi, un tur joprojām piekopj jūrskolas metodi. Izdomāju, ka gribu tieši rudu kaķi. Tā iznāk, ka Persiku izglābām no jūras gaitām. Persikam ir neatkarīgs raksturs un maza interese par mīļošanos. Vislabprātāk rižiks klīst pa dārzu, un tas, iespējams, paglābis mūsu mēbeles no saplosīšanas. Ne reizi vien pa logu redzu, kā Persiks, saslējies uz pakaļkājām, asina priekšķepu nadziņus pret priedi. Viņš ir medīgs un noķertās peles gan nes mājās, gan noliek pie kaimiņu durvīm. Diemžēl paretam viņa zobos tiek arī kāds sīkputniņš."
Aizvadītajā vasarā Inese Facebook izlasīja sludinājumu – uz Candera ielas patversmi atnests jauns kaķis, kuram viena actiņa kā diegā karājusies. Dakteri aci izoperēja, un Miķelītis, kā viņu iesauca, dzīvojās pa patversmi, pat būrī nebija jāliek, jo dikti mīlīgs esot. Taču – kurš gan tādu, bez actiņas palikušu, ņemšot? Inese atceras: "Teicu Edgaram, ka jābrauc pēc Miķelīša. Nu, vismaz tikai viņu apskatīt. Aizbraucām. Bija vasara, un patversme pilna ar dažāda kalibra kaķēniem. Edgars teica – ja jau tev tik ļoti vajag otru kaķi, paņemsim kādu maziņo! Nē, tikai Miķelīti! Mums toreiz uz četrām dienām bija jāaizbrauc uz Lietuvu. Es piekodināju, lai Miķelīti nevienam neatdod, ka mēs viņu ņemsim, kaut neviens jau tāpat rindā pēc viņa nestāvēja. Atbraucām, un, kad vedām Miķelīti somā uz Mežaparku, viņš nevienu skaņu neizdvesa. Laikam jau juta, ka brauc mājās. Viņš vispār ļoti mierīgs, nav klēpja kaķis, bet naktī nāk gultā un mīļojas. Man ir prieks, ka viņš ir te, un actiņas trūkums mani nemaz netraucē. Edgars saka – Miķelis labs kaķis, un arī Edgara dēlam Tomam Miķelis ir mīļš. Ja Persiks ir mūsu olimpietis, tad Miķelītis – paralimpietis! Atnāk kāds ciemos un žēlo – vai kāds nabadziņš! Es viņu par nabadziņu neuzskatu. Katru vakaru viņam stāstu, kāds viņš ir sirsniņš! Pati jautāju – Miķelīt, vai tu esi laimīgs kaķis?, un pati atbildu – jā, tu esi ļoti laimīgs kaķis! Visiem saku, ka Miķelītis ir mans pagājušā gada labākais projekts."
Tāpēc, ka no Pūpolu ielas
Kuriozs – Edgars, kurš īsti negribēja Miķeli, "vainīgs", ka mājās tagad dzīvo trīs rižiki. Viņš brauc darīšanās uz Jūrmalu, un pagājušajā pavasarī ieraudzījis, ka tur kādai ielas kaķenei piedzimuši trīs kaķēni. Cilvēki to saimīti barojuši, bet rudais kaķēns visu laiku Edgaram tuvumā turējies. Edgars atsūtīja bildes, un Inese teica – ved mājās! Edgars – nē, tad jau mums būs zvēru dārzs, bet vakarā viņš to kaķēnu atved! Bija izdomājis – ja tad, kad brauks mājās, rudais vēl būs pie mašīnas, paņems: "Mēs gan apjautājāmies paziņām, vai kādam nevajag piecus mēnešus vecu kaķēnu, bet man jau bija sajūta, ka paliks pie mums. Gudrojām jaunatnācējam vārdu, bet beigās palika Pūpols, jo no Pūpolu ielas. Edgars saka – tagad nemaz nevar viņam citu vārdu iedomāties, un šis arī apvēlies kā pūpolītis! Dikti mīlīgs. Kā mazākais viņš vienmēr ielec klēpī un pieprasa – mīļojiet mani!"
Inese priecājas: "Lai cik dīvaini būtu, viņi ļoti labi sadzīvo. Kad atvedām Miķelīti, Persiks pāris dienu bozās un šņāca, tad atmeta ar ķepu. Toties Miķelītis te jau bija nodzīvojis pāris mēnešu, jutās kā saimnieks un uzskatīja par savu pienākumu ieboksēt jauniņo Pūpolīti. Tā pa ķēdi viņi cits citu ieboksējuši, bet tagad dažreiz uz dīvāna guļ visi kopā dažādās kombinācijās."
Inese Stankeviča bilst, ka trīs kaķi mājas dzīvē neko nav mainījuši, bet dod daudz mīļuma: "Man dzīvnieki patīk, gribas arī suni, bet suns prasa vairāk laika, tāpēc pagaidām par to nedomājam, arī ņemt vēl kādu kaķi vairs nebūtu īsti prātīgi."