Jau tuvāko gadu laikā pašreizējā stacijas ēka un infrastruktūra atkal piedzīvos pārmaiņas – tā tiks pilnībā pārbūvēta un nākotnē attīstīsies par starptautisku dzelzceļa mezglu, kurā savienosies līdzšinējā dzelzceļa infrastruktūra un Rail Baltica Eiropas sliežu platuma līnijas.
Pārmaiņas pasažieru ērtībai
Sākotnēji Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas kompleksu veidoja centrālā ēka un vairāki sliežu ceļi, kas atradās ielas līmenī. Daļu peronu sedza jumts, un vagoni ar pirmās klases pasažieriem piestāja zem tā, nodrošinot izkāpšanu un iekāpšanu tādā veidā, ka braucējus netraucēja ne lietus, ne sniegs. Attīstoties pilsētai un pieaugot satiksmes intensitātei, 1903. gadā tika pieņemts lēmums veikt dzelzceļa pārbūvi, likvidējot visas pārbrauktuves Rīgā un nodrošinot vilcienu pienākšanu un atiešanu no peroniem, kas atrodas paaugstinātā, nevis ielu līmenī. Diemžēl dažādu apstākļu dēļ šī iecere līdz galam realizēta netika, un mūsdienās joprojām dažviet autobraucējiem jārēķinās ar vilcienu satiksmes diktētajiem noteikumiem.
XX gadsimta sākumā tika realizēts vēl kāds būtisks stacijas pārveides projekts. Iepriekš vilcieni no Daugavpils puses pienāca stacijā un tālāk nekursēja – ja pasažieri vēlējās turpināt ceļu, piemēram, uz Jūrmalu, viņiem no tagadējās stacijas ēkas nācās kājām mērot ceļu līdz 13. janvāra ielai, kur atradās tā dēvētā Tukuma jeb Rīgas otrā stacija. Neilgi pirms Pirmā pasaules kara tika izveidots augšējais uzbērums ar četriem sliežu ceļiem un, apvienojot abas stacijas, nodrošināta vilcienu satiksme cauri Rīgas centram, radot iespēju ne tikai veikt tālākus pārbraucienus, bet, piemēram, arī nokļūt no vienas pilsētas malas līdz otrai. Tas ir ērts un ātrs pārvietošanās veids arī mūsdienās, jo nav sastrēgumu un citu apgrūtinājumu, kādi nereti gadās, pārvietojoties ar personīgo auto vai citiem sabiedriskā transporta līdzekļiem Rīgā.
Pārbūves projekta ietvaros bija iecerēts nojaukt veco stacijas ēku un izveidot jaunu projektu augšējo sliežu ceļu līmenī, taču tas netika līdz galam īstenots, jo sākās karadarbība.
Stacija no Vagonu parka līdz Torņakalnam
Atkal jauns Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas uzlabojumu un pārbūves projekts tapa 1937. Gadā, un tas paredzēja augšējās stacijas paplašināšanu un apakšējās stacijas likvidēšanu. Arī tas netika realizēts, jo sākās Otrais pasaules karš. 1960. gadā Rīga tika pie jaunas stacijas ēkas, kuru izmantojam vēl līdz šim brīdim, laiku pa laikam paplašinot un modernizējot, piemēram, laikā no 1998. gada līdz 2003. gadam, paplašinot stacijas ēku, tika ierīkots tirdzniecības centrs Origo.
Padomju laikā veidotās stacijas ēkas interjers bija tam laikam moderns, iekļaujot ne tikai funkcionālas inovācijas, kā, piemēram, rotaļu istabu bērniem, bet arī dekoratīvus veidojumus. Savukārt vilcienu maršrutu pārskats bija izveidots kartes formā, un katra pilsēta, uz kuru varēja ar vilcienu nokļūt no Rīgas, bija atzīmēta ar sarkanu degošu lampiņu.
Starp citu, stacija nav tikai ēka: šobrīd objekts – Rīgas Centrālā dzelzceļa stacija – sākas pirms Vagonu parka (tūlīt aiz Šķirotavas Rīgas virzienā) un beidzas aiz Torņakalna un tā garums ir vairāk nekā seši kilometri, tiltu pār Daugavu ieskaitot.
Savienos dažādas Eiropas malas
Mūsdienās no Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas galvenokārt maršruti ved pa Latviju; ar vilcienu iespējams nokļūt arī Igaunijā un Krievijā. Visplašākais galamērķu klāsts pasažieriem bija pieejams pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, protams, politiskās situācijas specifikas dēļ tie galvenokārt atradās Padomju Savienības teritorijā. Arī Latvijas brīvvalsts laikā pirms Otrā pasaules kara Rīgas dzelzceļa satiksme bija ļoti aktīva un ceļot gribētājiem bija iespēja doties gan Krievijas, gan Eiropas virzienā. Tā kā Latvijā dzelzceļš tika būvēts Krievijas impērijas laikā, sliežu ceļu platums tika veidots atbilstoši tālaika pieņemtajam standartam – visi dzelzceļi toreiz bija piecu pēdu jeb 1524 milimetru platumā. Kad Latvijā ienāca vācieši, sliedes, kas nāca no rietumu puses, tika pielāgotas Eiropas jeb tā dēvētajam normālajam platumam, kas ir par 9 cm mazāks. Starpkaru periodā Latvijā tika izmantotas gan vienas, gan otras sliedes, proti, ja bija jābrauc uz austrumiem, kaut vai uz Daugavpili, Rēzekni, un arī uz ziemeļiem, tad turp veda vilcieni, kas bija piemēroti braukšanai pa Krievijas standartam atbilstošām sliedēm. Savukārt Lietuva bija pārgājusi uz Eiropas sliežu platumu, jo šī teritorija bija ilgstoši atradusies vācu armijas pārziņā. Starpkaru periodā kursēja vairāki Rīgas–Berlīnes maršruta vilcieni, un, iekāpjot vilcienā Berlīnē, bez pārsēšanās bija iespējams nokļūt Rīgā. Mūsdienās līdzīgus risinājumus piedāvās Rail Baltica, sniedzot iespēju pasažieriem no Tallinas nokļūt līdz pat Centrāleiropai. Latvijā atkal būs divu dažādu platumu sliedes, kad tiks realizēts Rail Baltica projekts.
Tiek galā gan ar bitēm, gan ar terorisma draudiem
Kaut arī mūsdienās pārvietošanās veidu klāsts, ko izmanto cilvēki, ir palielinājies, dzelzceļš joprojām ir nozīmīgs, uz to attiecas arī īpaši drošības noteikumi, atbildību par kuriem dala infrastruktūras apsaimniekotājs un pārvadājumu pakalpojumu nodrošinātājs.
Dzelzceļa jomā ir stingri reglamentēts, ka pārvadājumu nodrošinātājs, piemēram, nedrīkst transportēt aizliegtas vielas vai sprādzienbīstamus priekšmetus, ja tie nav atbilstoši nostiprināti vai iesaiņoti, jo avārijas situācijā var tikt apdraudēti gan pasažieri, gan līdzās dzelzceļam esošie objekti.
Īpaši noteikumi attiecas arī uz mājdzīvnieku pārvadāšanu. Senāk ar vilcienu cilvēki veda ne tikai suņus, kaķus un citus mazos dzīvnieciņus, kā tas ir tagad, bet transportēja arī vistas, cūkas, aitas un pat kazas. Savulaik Rīgas stacijā fiksēts pat savā ziņā traģikomisks gadījums – kāds pasažieris vilciena bagāžā vēlējies iekraut bišu saimi. Pie mantu pārkraušanas stropam izvēlies dibens un līdz ar to brīvībā izkļuvušas visas bites. Iztraucētā bišu saime, draudoši dūkdama, pacēlusies gaisā un, nešķirojot vainīgos no nevainīgajiem, metusies virsū pasažieriem. Tie ar sāpju un izbaiļu kliedzieniem devušies meklēt glābiņu vagonos un uz citiem peroniem. Vilciens, nesagaidījis savu saniknoto "pasažieru" apvaldīšanu, aizbrauca, bet bišu saime vēl ilgi riņķojusi virs peroniem, terorizējot visu staciju.
Mūsdienās lielākie draudi saistās ar terorismu, un arī Rīgas stacijas darbinieki ne reizi vien saņēmuši ziņas par it kā ēkā novietotu spridzekli. Par laimi, ik reizi tā izrādījusies viltus trauksme, taču stacija vienmēr tiek evakuēta, vilcienu satiksme apturēta un drošības dienesti veic rūpīgas pārbaudes. Maršrutu plānošanas ziņā gan ir īsts izaicinājums atkal atjaunot satiksmi tā, lai pasažieri nonāktu ieplānotajos galamērķos.
Portāla Diena.lv sadaļā Dzelzceļa stāsti iepazīsties ar dzelzceļa vēsturi, mūsdienām, vietām, cilvēkiem un procesiem, kas ļauj vilcieniem ik dienu ripot pa Latvijas sliežu ceļiem.