Rītos dārzs smaržo pēc auglīgas zemes, augļukoki ietinušies romantiskos miglas vālos, bet vakaros dārzā var iedegt sveces. Sēnes arī parādās - visnegaidītākās vietās, piemēram, zem jasmīnu krūma. Kārtīgas, gardas saulsardzenes, kuras, kā runā, var ēst arī zaļas, bet labāk, protams, ceptas. Ābelēs sārtojas āboli, krīt slapjajā zālē un, kad uzspīd saule, mirdz kā dimanti.
Tomēr vēl jau īstais rudens nav pienācis, tās tomēr ir vasaras beigas un drusku lietaināks laiks, tumšāki vakari un zaļums dārzā vairs nav tik košs. Toties rozēm pienācis otrais ziedēšanas laiks un tās ver vaļā vienu pumpuru pēc otra. Rudens rozes. Rudens mēness. Rudens āboli. Nu, ko lai dara! Pamazām sākas arī rudens darbi. Manā dārzā ir lieli koki un no tiem zālē sāk lēnām planēt kritušās lapas. Līdz kārtīgam lapkritim vēl tālu, tomēr šad un tad tās jāsavāc. Jāuzmana ziedošas puķes, jo noziedējušo ziedu parādās vairāk un lietus dēļ tie kļūst tumši brūni. Labāk nogriezt.
Vasaras beigās var novērtēt arī to, kā kas izaudzis. Beidzot esmu mierīga par savu ilgi loloto etiķkoku. Jā, jā, zinu un esmu redzējusi, kā etiķkoki aug griezdamies un vēl izsēj bērnus pa visu dārzu, bet tas nenotiek pie manis. Pie manis etiķkoks neparko negribēja iedzīvoties, bet nu liekas, ka tas beidzot ir izdevies. Pagājušā gadā stādītais stāds nu ir pamatīgi pieņēmies svarā un garumā. Nu beidzot arī manā dārzā būs etiķkoks! Un gan jau es tikšu galā arī ar bērniem.
Otrs mans lepnums ir kastaņa. Arī šis pagājušā pavasarī iestādītais stāds nemanot pārvērties par kociņu. Nav vēl tāds liels, skaists ar brūniem kastaņbērniem, tomēr nu jau tas izskatās pēc kociņa. Un gan jau sagaidīšu arī sveces un brūnos kastaņus.
Labi iesakņojušies arī visi jauniestādītie augi - rozes, prīmulas, grimonis, malvas. Atklāti sakot, es gaidu septembri, kad atkal droši varēs ņemt rokās lāpstu un kaut ko izrakt, pārstādīt vai iestādīt kur citur. Dabā nekas nav nemainīgs un mans dārzs ir dabas daļa. Tāpat kā es pati.