Ja nu nagi niez, var pļaut mauriņu. Bet man klājas tāpat kā Čapeka dārzkopim. Dārzkopis nolemj doties garākā ceļojumā un viņa draugs piesakās šad un tad "uzmest dārzam aci". Tikko dullais dārzkopis laukā pa durvīm un tiek pie pirmā telefona, tā drauga dzīvoklī atskan zvans. Biji manā dārzā? Kas tur jauns? Ak jā, aizmirsu pateikt, ka rozes jālaista tikai ir nostāvējušos ūdeni un lielo rožukrūmu jāapgriež pēc noziedēšanas vismaz par vienu trešdaļu! Un katru dienu cieši jāvēro tomātu stādi - ja parādās kāda "paduse", jāizkniebj! Un nopļauto zāli jāliek vai nu kompostā vai zem krūmiem. Tu taču zāli nopļāvi? Ne?
Es nekustos prom no sava dārza ilgāk kā uz divām dienām. Katrreiz, kad atgriežos, mani sagaida pārsteigums. Pārsvarā tie ir labi pārsteigumi, piemēram, sārtā astilbe, kura šogad uzziedēja pirmo reizi un bija brīnumaini skaista. Ar gudru ziņu biju to iestādījusi pusēnā un tā ziedēja un ziedēja. Tad vēl lielās margrietas, milzīgas un leknas tās vēl arvien rotā puķudobi. Un magones! Tik varenus ziedus es patiešām nekur nebiju redzējusi! Jāatzīstas, ka es nemaz tā nevaru lepoties ar treknu melnzemi, tad nu tamlīdzīgi pārsteigumi patiesi pat mazliet satrauc.
Pie ne tik labajiem pārsteigumiem (tādi notiek katru gadu un vienmēr citi) pieskaitu divus ķirsīšus, kuri pavasarī krāšņi ziedēja, aizmetās ogas, sāka sārtoties, bet, kad atgriezos mājās pēc divu dienu prombūtnes, VISI ķirši bija noēsti pa tīro! Tie nav ne kaimiņu bērni, ne pašas bērni, tie ir putni - kovārņi un strazdi. Skaidrs ir viens, nākamgad vai nu jāceļ laukā no lādes vecie mežģīņu aizkari vai jāpērk agroplēve, ar ko kociņus nosegt. Labāk laikam agroplēve, putni aizkaros var sapīties. Tas bija nepatīkami, jo blakus upenēm, vēl visgardākie no ogām man šķiet tieši saldie ķirši. Upenes, protams, jāēd tikai, stāvot pie krūma. Mjā, upenes putniem negaršo.