"Joprojām labākais enterteineris (izklaidētājs – red.) mūsu ciematā," – ieraudzījis mūs, sēžam ar Fredi Radio SWH birojā, ejot garām atgādina radio šefs Jānis Šipkēvics.
Ja vien jūs nepiederat tai paaudzei, kas vēl nebija dzimusi, kad 80.gadu beigās Andris Freidenfelds kā zobāksts Fredis televīzijā sāka savas radošās gaitas, jums šis vērtējums ir pašsaprotams. Apzīmējums publikas valdnieks viņam piestāv labāk nekā komiķis, un atjaunotās Latvijas ētertelpa nav iedomājama bez Freda balss un arī bez viņa sacerētajām Labvēlīgā tipa dziesmām.
Grupa pēc 20 gadu jubilejas nosvinēšanas 2012.gadā izbeidza regulāru koncertdarbību, bet šīs nedēļas nogalē tomēr sanāks vēlreiz. Koncertā būšot arī dažas jaunas dziesmas, būšot lecamauklas. Tiem, kas šo iespēju paskatīties uz Fredi palaidīs garām, uz nākamo reizi var nākties gaidīt ilgi, jo to, vai un kad notiks vēl kāds koncerts, nezina arī pats Freidenfelds, kurš iekšēji ir diezgan stipri mainījies, ja salīdzina ar 90.gadu sākuma un BēBēBrokastu Fredi.
Vai Labvēlīgais tips ir tikai latviešiem domāta mūzika?
Kādi ārzemnieki, kas mūs ir redzējuši, ir teikuši, ka baigi lustīgi un forši izskatās – pūšamie pūš, lecamie lec, valodu viņiem nemaz tik ļoti nevajag saprast, jo aparatūra tik sūdīga, ka reizēm paši latvieši nesaprot, kas tiek dziedāts. Jā, žanrs mums ir šaurs. Paši esam to ampelēdamies saukuši par ampeļpopsiņu. Toreiz tā niša bija brīva, un principā arī tagad ir brīva.
Varbūt Labvēlīgā tipa žanra nepieciešamais nosacījums esi tu pats?
Nu, var teikt arī tā. Lai gan tur jau nav tikai ampeļi, ir arī nopietni verķi, bet tos jau neņem pierē, nemīl mūsu mierīgās dziesmas. Varbūt tās nav labas sanākušas. Piemēram, Mazās Kalna ielas samurajs īstenībā ir dziļi traģisks gabals. Lielākā daļa mūsu dziesmu ir traģiskas.
Vai tavās attiecībās ar tavu tēlu arī nav traģiskuma šķautne – ka tu gribētu, lai reizēm tevi ņem nopietni, bet tas nav iespējams?
Protams, gribas, bet par vēlu. Nav gan arī tā, ka es baigi gribētu Hamletu teātrī spēlēt. Krieviem ir labs teiciens každij sverčok znajet svoi šestok — katrs circenītis zina, cik augstu var lēkt. Jāzina sava vieta, sava niša, sava varēšana, savs balss diapazons, kas neļauj dziedāt džezu...
Ko tava draudzene dara, kad atzīsties viņai mīlestībā? Smejas?
Var arī pasmieties. Protams, arī mīlestībā jāatzīstas žanra robežās. Mīlestība jau ir drausmīgi smieklīga lieta.
Pat Rovanam Atkinsonam, kurš ir izcils aktieris, droši vien citās lomās ir grūti tikt vaļā no mistera Bīna tēla.
Man nekas nav jātēlo. Es esmu īgnais komiķis, tāpēc bišķi krīt uz nerviem, kad cilvēki nesaprot to, ka mana īgnā seja patiesībā ir detonators, kas slēpj šrapneļus un lauskas ar visādām hohmām. Viņiem gribas, lai komiķis visu laiku zviedz.
Mani jau krievu armijā odesieši sauca: ķihij komik (klusais komiķis – krievu val.), un odesieši zina, kas ir humors. Tāpēc mani kaitina, kad krogā vai sabiedriskajā transportā kāds saka: "Pasmaidi taču, ko tu tik drūms?" Ej tak tu dirst, kāds gribu, tāds esmu! Pēc sekundēm desmit es nebūšu drūms un izmetīšu tā, ka tu nokritīsi. Komiķim taču nav visu laiku jāizskatās kā muļķim.
Ar tava ilggadējā cīņubiedra Ufo svētību tagad populārs kļuvis un pat Saeimā ievēlēts aktieris Artuss Kaimiņš, kura trumpis Suņu būdā būtībā ir nevis smalks, bet brutāls humors. Kā tu uz to raugies?
Man nepatīk. Varbūt tāpēc zināmā mērā arī beidzās BēBēBrokastis, jo man likās, ka brutālais laiks man ir bijis un pietiek, tas posms ir noiets. Pēdējos pāris Brokastu gadus jau jutos nekomfortabli. Skaidrs, ka katrs joks ir uzbrauciens, kādam jācieš. Bet nevajag sist gulošos, ko bieži izmanto pieminētais jauneklis. Redzēju pirmo Suņu būdu, un man ar to pietika.
Kā tu bez gaļas produktiem jūties?
Brīnišķīgi. Es jau esmu tikpat kā vegāns, iztieku arī bez piena produktiem.
Nepaliec arvien bālāks un bālāks?
Nē. Ēdu visādus jalapeno, habanero un citus asos piparus, tie man terpentīnu pakaļā bišķi iegriež.
Uz veģetārismu tevi nolieca draudzene?
Nē, pats jau biju sācis interesēties, bet viņai veģetārisma pieredze ir lielāka. Sākot dzīvot ar viņu kopā, pieskaņojos, mājās vairs neēdu gaļu, lai viņu nekacinātu. Pāris gadus es tā svārstījos – ja kaut kur man deva gaļu, tad ēdu. Tad vienā dienā notika lūzums, tāpat kā ar pīpēšanu – beidzu ēst gaļu, un viss.
Apnika vai zvēru palika žēl?
Izšķirošais grūdiens bija likums par rituālo kaušanu. Tad arī sapratu, cik politika ir netīra un pērkama. Ielīdu iekšā paskatīties vienā piemērā un sapratu: Saeimai ir 16 dienaskārtības jautājumi un par katru notiek šāda tirgošanās un spēlītes, kurām mēs vienkārši nevaram tikt klāt. Kopš tās reizes man ir skaidrs, ka politika ir mēsls un gaļas ēšana arī.
No savas gaļēdāja pagātnes taču neatsakies?
Visi veģetārieši, atskaitot hinduistus un budistus, savu reizi ir ēduši gaļu.
Tātad tev veģetārisms ir morāles apsvērumu diktēts solis, nevis veselības uzlabošana?
Jā. Mani pilnīgi neinteresē, vai man kāja nokritīs vai locīsies uz otru pusi no tā, ka nedabūšu aknu pastēti.
Gaļa tev vēl garšo?
Vairs ne. Arī smakas man nepatīk. Foršo smaržu jau uztaisa garšvielas, un tās es lietoju milzīgos daudzumos. Nav jau jāgrauž tikai kāposts vai burkāns, kā daži iztēlojas veģetāriešu ēdienkarti. Ir milzīgs spektrs! Ēdu visu, izņemot gaļu vai zivis. Visgrūtākais bija atteikties no siera. Kādreiz pie mātes vēl uzēdu kādu bulciņu, kurā siers iekšā. Bet piena bizness ir vēl nežēlīgāks nekā gaļas ražošana.
Tāpēc, ka govi rausta aiz pupiem?
Nē, tāpēc, ka atņem viņai iznēsāto bērnu, teliņu. Noņem to nost un aizved uz koncentrācijas nometni nogalināt, bet govs, lai viņai piens būtu, visu laiku tiek izvarota un apaugļota.
Govis taču nekliedz "ko jūs ar mani darāt?"
Esmu dzirdējis, kā viņas kliedz, kad viņām ņem nost teliņu – kliedz kā mātes koncentrācijas nometnēs, kad tām ņēma nost bērnus! Tas bizness ir briesmīgs. Ar vistām ir tāds pats rūpniecisks ārprāts. Tā ir atsevišķa milzīga tēma, bet, kopš gaļu vairs neēdu, sevi par to cienu. Vasarās, kad viss ir, esmu gandrīz svaigēdājs, tāpat kā Labvēlīgā tipa ģitārists Artūrs Kutepovs.
Varbūt augam arī sāp, kad tam kaut ko rauj nost?
O, šitas ir parastais gaļēdēju gājiens!
Bet dabā taču dzīvnieki turpinās viens otru ēst arī tad, ja cilvēce kļūs veģetāra.
Ja plēsoņas dieviņš ir radījis, lai ēd. Mēs neesam radīti gaļēšanai. Izlaid pliku cilvēku mežā, pat mazais oposums viņu nokodīs.
Tavi bērni ēd gaļu?
Ēd. Es jau reizēm čakarēju viņiem smadzenes, bet līdz veģetārismam cilvēkam ir jānonāk pašam. Ar mani viņi rēķinās – kad meitai bija kāzas, tur bija tāds veģetārais galds man par godu, ka prieks!
Tu vairs nepīpē un neēd gaļu, bet no alkohola neesi atteicies?
Pīpēšanu atmetu tāpēc, ka nemanīju kaifu. Alkoholā tomēr veselības bojāšanai nāk klāt kāds pozitīvs efekts. Protams, nav vairs tas ūūū, kā mēs kādreiz laidām. Tāpēc jau pirmie 15 gadi bija tik forši, ka visu laiku bija: "O, jau jāiet uz skatuves?" Tās gaidīšanas stundas pagāja ļoti ātri, jo bija aizpildītas. Kad pārstāj lietot pirms koncertiem un koncertu laikā, paliek neinteresanti.
Visu sarunu ar Fredi lasiet Sestdienā!