Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +6 °C
Daļēji apmācies
Trešdiena, 27. novembris
Lauris, Norberts

Lauma Spridzāne

Māras zemes Sīzifa akmeņi

Agrāk sapņos es mēdzu lidot. Ne gluži kā lidmašīna, augstu debesīs, bet dažas pēdas virs zemes. Tā bija laba sajūta. Kādu laiku vairs nesanāk, un man trūkst šī netveramā viegluma.

Janvāris. Ar īsto ņuhu(7)

Negulētas naktis. Laiks, kas pazudis pa vidu sīkām detaļām par bezmaksas tualetes neesamību un sajūtām, kad kaut kur pavisam blakus šauj. Vienam tās bija nedēļas, kas pavadītas Doma laukumā – punktā, kas tobrīd, šķiet, bija pārvērties visas Latvijas sirdī, kurā domāja un juta vienādi, kurā visa tauta burtiski pulsēja, arī tie, kas varēja pievienoties tikai domās. Citam – viss mēnesis, mēģinot sajust, noķert, saglabāt un nosargāt to dienu mirkļus maza fotoaparāta objektīvā, tik trauslā un viegli izgaismojamā filmiņā, apzinoties vēsturi, kas strauji pārveidojas un top tavā acu priekšā. 1991. gada janvāris.

Patriotiskie žesti(1)

Teikt vai neteikt? Tāds, šķiet, krietni bieži izrādās tas mūžīgais jautājums. Par to, kā "pareizi" paust kritiku un runāt par problēmām, nevienu neaizskarot, tomēr vienlaikus panākot, ka teiktajam tiešām tiek pievērsta uzmanība, gan tūkstošiem grāmatu sarakstīts, gan īpaši treniņi tiek organizēti. Tomēr nez kāpēc konkrētajā situācijā tas vienalga vienmēr izrādās grūtāk, nekā šķitis. Kāds vienalga apvainosies. Kāds nevis atzīs kļūdas, bet saskatīs slēptas intereses un minēs "kam tas ir izdevīgi". Un vēl grūtāk, ja tas ir par lietām, kas pašam sāp, un rezultāts tiešām svarīgs.

Tiem, kas rāpo un kas lido

Padziedāsim! – tā par Latvijas bardu ciltsmāti dēvētajai Austrai Pumpurei patika iesākt koncertus. Viņa vārda vistiešākajā nozīmē šķita nemirstīga, arī pati par saviem 88 gadiem esot teikusi – tāds labs cipars, kā divas bezgalības. Arī dziesmās viņa, šķiet, izdziedāja bezgalību – nenopucēti, vienkārši, bet tieši tāpēc tik trāpīgi un īsti. Viņa dziedāja un uz dziesmu aicināja visus. Nešķirojot.

Personīgi Jums

Kāds Jums bija gads? Ja ļoti personīgi, man darba, protams, bija par daudz, iedvesmas par maz, sāpīgie mirkļi atnāca pārāk negaidīti un pēkšņi, priecīgie – vienmēr bija par īsu. Nācās atvadīties no ļoti īpašiem un lieliem cilvēkiem. Pabiju mūžīgo sniegu neatsaldējamos ledājos un arī saules izdedzinātos tuksnešos – tiešā un pārnestā nozīmē. Galējībās grūti dzīvot, teiksiet? Jā, nebija viegli, toties interesanti. Bija skaisti. Bija neaizmirstami.

Mūžīgā vēlme pēc(2)

Man nav ko teikt – godīgi atzīst aktieris Ivo Martinsons, skaidrodams, kāpēc nevarētu šobrīd strādāt par režisoru. Otrs iemesls – tad būtu jātaisa tikai tāds darbs, ko pats spēj sagremot. Divas it kā vienkāršas atziņas, kuras absolūti atbruņo ar savu godīgumu, līdz pēkšņi tu saproti, cik patiesībā reti ko tādu mūsdienās kāds atzīst.

Mazās un lielās revolūcijas

Vista vai ola. Kurš var atbildēt – ne tikai kas pirmais, bet arī kas svarīgāks? Tieši tāpat nebeidzama diskusija vienmēr bijusi par to, kas vēsturi ietekmē vairāk – konkrētas personības, kuras maina notikumu virzību, vai notikumi, kuru dēļ noteiktiem cilvēkiem paveras tāda iespēja.

Joks vai politika(6)

Cik tālu var iet? Melos, tukšos solījumos, populismā, sabiedrības pacietības pārbaudē? Mums patīk par to cepties un vārīties, sevišķi, domājot par politiķiem un pie valsts varas esošajiem, bet tik bieži tālāk par virtuves sarunām tā arī netiekam. Tik bieži iztvaikojam savos burbuļos, līdz katla vāka pacelšanai tā arī neaizsniedzoties. Kaut atbilde uz jautājumu ir pavisam vienkārša – tik tālu, cik ļaujam. Izrādās – ļaujam tālu. Turklāt bieži, pat ļoti labi apzinoties, ka varētu arī citādi.

Govis un vējdzirnavas(5)

Ko domājam par savu valsti? Vai vispār domājam? Ko īsti tā mums nozīmē?

Sāpes nevar salīdzināt(11)

Kas ir vēsture? Fakti un skaitļi? Nē, vārdi un cipari, biezi sējumi ir tikai laika plūduma pieraksts. Īstā vēsture ir cilvēki. Un viņu stāsti. Aiz katras vismaznozīmīgākās statistikas ailes stāv dzīvesstāsts, mirklis no mūžības, ko var noķert tikai tobrīd vai drusku vēlāk, esot blakus. Un tā veidojas jau atkal nākamais stāsts – par to, ko nozīmē fiksēt laiku. Jo kas gan cits ir atmiņas? Laika ietērpšana zilbēs un tēlos, kas ļauj jau citiem citā brīdī un citos apstākļos to izdzīvot no jauna.

Pats tāds!(1)

Muļķis! Pats tāds! – tā pavisam īsi un, protams, galēji vienkāršoti, tomēr, šķiet, diezgan precīzi varētu raksturot šā gada ASV prezidenta vēlēšanu kampaņu vai vismaz sajūtu, kas lielākajai daļai "vienkāršo" interesentu paliks no tās atmiņā, sekojot līdzi abu kandidātu – bijušās ASV pirmās lēdijas Klintones un nekustamo īpašumu magnāta Trampa – dueļiem un to atreferējumiem.

Kā seriālā(1)

Tas ir fenomens. Sakiet, ko gribat, bet seriāli ir fenomens. Tehnoloģiju un straujā skrējiena pasaulē, kur it kā taču mums nekad nekam nav laika, vienmēr viss notiek, "garām ejot" un "pa ceļam", tomēr izbrīvējam mirkli, lai vairāk vai mazāk regulāri sekotu līdzi kādai svešai un pat ne īstai dzīvei.

Starazburivkas mums apkārt(1)

Kā stāsts par pīļu zagļiem, sadzīvisku ķildu risinātājiem un sīku riebeklību novērsējiem var pārtapt simboliskā veselas valsts dzīves un pašreizējās situācijas attēlojumā? Ļoti vienkārši – vajag sakrist laikam un vietai, un cilvēkiem, kas ne tikai stāstu pamana, bet arī nolemj to iemūžināt filmā.

Šonedēļ SestDienā: Visuresošais Jā

Svarīgs ir pirmais teikums. Bet arī galu vajag zināt. Tā varētu divos teikumos kopā salikt divus Ziedoņus – Imantu un Rimantu. Tēvs esot teicis par to pirmo, dēlam svarīgi zināt, uz ko tas viss iet. Pa vidu tad var visādi. Varbūt arī pie gleznu rāmju griešanas atgriezties, saviem kādreizējiem skolasbiedriem kļūstot par mācekli.

Attiecības ir vienkāršas(93)

Kā izveidot un nepazaudēt savstarpēji smalko attiecību ķīmiju, lai arī pēc desmitiem gadu kopdzīves vienam ar otru būtu interesanti? Teologs Juris Rubenis sarakstījis grāmatu par mīlestību, attiecībām, seksu un aicina ne tikai pašiem nepārtraukti augt, bet arī globālos procesos saskatīt pieaugšanas sāpes, kas tomēr nenozīmē apokalipsi.

Šonedēļ SestDienā: Smalkais un skaistais(3)

Pasaka. Reiz Ādams sastrīdējās ar Ievu… Kas varētu notikt tālāk? Viss iespējamais patiesībā. Drāma, traģēdija, komēdija. Kā jau dzīvē. Un ja mēs Ādama un Ievas vietā liktu citus vārdus, cilvēkus vai valstis? Starpības jau nekādas.

Šonedēļ SestDienā: Laid, lai iet

Laid, lai pulkstenis iet, neturi viņu ciet, – savulaik dziedāja Līvi, un atceros – kad biju maza, katru reizi iztēlojos, ka varētu mēģināt tomēr saķert pulksteņa rādītājus, neļaujot tiem pakustēt. Bet, redz, mūsdienās pēc ne viena vien pētījuma un augstu un mācītu speciālistu novērojumiem izrādās – tas laiks tomēr tāds stiepjams jēdziens.

Latvietis Grenlandē: Tava naba nav pasaules centrs(10)

Par dabas skaistumu un nežēlību, dzīves jēgu un mākslu, integrāciju un patiesu brīvību. par tik dažādiem tematiem var runāt ar rakstnieku un fotogrāfu Ivaru Sīli. Ar ģimeni bēgļu gaitās savulaik devies prom no Latvijas, viņš jau daudzus gadus mīt Grenlandē, kur ir iemantojis vietējo cieņu, joprojām tekoši runā latviski un dalās vienlīdz pārdomātā viedoklī gan par bēgļiem, gan globālo sasilšanu un to, kā Latvija izskatās no ziemeļpuses.

Šonedēļ SestDienā: Nedzīvot tikai sev(38)

Tikpat vienkārši, cik šokējoši. Vai vienkārši šokējoši. Vai šokējoši vienkārši. Atceraties senās spēles ar pieturzīmēm, kuru trūkums vai, tieši otrādi, lietojums maina domu uz pretējo?

Šonedēļ SestDienā: Punkti uz i(15)

Ko jūs darītu, ja jūs ieliktu cietumā? Rīgas brīvostas pārvaldnieks Leonīds Loginovs tādā gadījumā krāsotu sienas un būvētu kuģus. Taču, ja viņu cietumā neieliks, viņa "valdīšanas" gals, kas daudziem šķitis gandrīz neiespējams, tomēr samanāms. Proti, par Nemirstīgo Kašķeju dēvētā amatpersona, kas pašreizējā krēslā cieti sēž jau veselu pilngadību – 18 gadu –, šo gadu gatavs noslēgt ar iešanu pensijā. Jeb, kā pats saka, "tīties prom". Vismaz tā viņš apgalvo intervijā SestDienai.

Šonedēļ SestDienā: Nebēdziet no lāčiem

Senie, laika pārbaudi izturējušie teicieni nav tāpat vien radušies. Ja izglītības ministrs Kārlis Šadurskis būtu dzirdējis to, kurā par vilkiem, lāčiem un bēgšanu runa, visticamāk, nebūtu vis vairījies no viena, zinādams, ka tādēļ otram tik un tā nāksies uzskriet. Vēl vairāk, ja viņš būtu bijis Kamčatkā vai jau lasījis SestDienas ceļojumstāstu, zinātu, ka no lāčiem, piemēram, vispār labāk nebēgt – tik un tā viņi skrien ātrāk.

Šonedēļ SestDienā: Svarīgais un sīkais(1)

Lai tiktu pie godalgām un varētu nevis sevi dedzināt ar neiespējamiem sapņiem, bet mērķtiecīgi iet uz augstākajām virsotnēm, redz, svarīgi arī, pie kāda vīra meitene tiek. Tā vismaz saka pieredzējušais pludmales volejbola treneris Aigars Birzulis. Nekādi nevar nepiekrist – jo kāda gan tur olimpiāde un zelta spožums, ja mājās strīdi par trauku mazgāšanu vai piedegušām vakariņām?

Šonedēļ SestDienā: Būt centrā(2)

Kamēr Rīgas mērs turpina neveiksmīgās cīņas ar, šķiet, nu jau kašķejiska vēriena remontdarbiem galvaspilsētas centrālajās ielās (vienu bedri aizlāpa, trīs vietā), bet lietus vasaras pēdējo mēnesi pārvērtis gandrīz mūžīgā upē, kas apskalo no visām pusēm, īpaši augšas, Carnikavas nēģi sarosījušies svētkiem. Precīzāk, ne jau nēģi, bet nēģu ēdāji jeb, kā cēli vietējos savā Latvijas ceļojumstāstā dēvē Elīna Kolāte, – cari.

Šonedēļ SestDienā: Putekļu skaistums(4)

Iziet cauri visai Latvijai kājām. Tāds, nu jau šķiet, pirms veselas mūžības un, tā teikt, pavisam citā dzīvē, bija mans pamatojums, kāpēc izlēmu iet svētceļojumā uz Aglonu. Kopš tā laika daudz jūru aizviļņojis, tehnoloģijas attīstījušās, pasaules tuvāk un tālāk jukušas un atkal cēlušās, bet sajūtas par putekļainā ceļa un Latvijas skaistumu palikušas.

Šonedēļ SestDienā: LOMG*(1)

Kā tas ir – pārstāvēt valsti nevis tikai dažu desmitu vai simtu, bet visas pasaules priekšā? Zināt, ka ar ilgstošiem treniņiem un nepārtrauktu savu līdzšinējo robežu pārkāpšanu esi izcīnījis iespēju sacensties ar visvislabākajiem? Vēl vairāk – ko tādā mirklī, tikai īsu brīdi pirms "viss patiešām sācies", nozīmē nest savas valsts karogu, nepaklupt un zināt, ka miljardiem acu visā pasaulē tevi vēro?

Šonedēļ SestDienā: Ar melnu muti(6)

Esat kādreiz gulējuši zālē un vērojuši debesis? Mākoņus, kas veido visas tās balti mīkstās figūras, aizpeld garām un mainās atkal jaunās ainavās. Veselas filmas veidojas galvā.

Šonedēļ SestDienā: Nākotnes cilvēki(4)

Pēcjāņu zibeņi tiešā un pārnestā nozīmē pārdzīvoti. Lielbritānija nobalsojusi tā, ka pati brīnās, bet Latvijā svelme pārgājusi, arī pēc dārdiem, lietusgāzēm un gaismas bultām debesīs visi torņi turpina mierīgi stāvēt, šķiet, nekas neatgriezeniski sasperts nav, un sācies jau jūlijs. Kaut kā strauji tā temperatūra uzkāpa – nepaspējām ne attapties, kad vasara jau pilnā sparā un arī pasaules politikā iet karsti. Pieredzējušais politiķis un diplomāts Māris Riekstiņš gan saka: tagad jāievelk elpa un jāelpo dziļi, nemeklējot ikdienas sensācijas un mierīgi nogaidot.

Šonedēļ SestDienā: Apdziedāt drīkst visu!(9)

Nemaz neesam mēs klusa un pelēka tauta, kā dažbrīd paši par sevi esam ieraduši teikt. Vismaz, ja tā no malas uz Jāņu svinēšanu paskatās. I visu nakti nodancot, i siera ritulī sauli iesiet, i papardes ziedu atrast protam. Un pāri visam dziedāt. Var jau teikt, ka tā banalitāte, bet kaut kas ar tām dziesmām mums tomēr ir. Jau asinīs un gēnos. Un, ja vēl uzvelk tādu košu, varbūt pat pašdarinātu tautastērpu un iziet gada īsākajā naktī pakalnā, ne tikai grūtumu var izdziedāt, bet visu pasauli skaņām noklāt.

Šonedēļ SestDienā: Pastrīdēties vajag(6)

Jūs būtu gatavi strīdēties ar Dievu, ja Viņu pēkšņi satiktu? Un par ko? Par politiku, ikdienu vai filozofiju? Ir kaut kas, par ko esat tik ļoti droši, ka nebaidītos sākt diskusiju un pieļautu iespēju, ka šajā strīdā ar visvarenu pretinieku varat arī uzvarēt?