Savulaik Viļņā biju vismaz reizi mēnesī – vienmēr tajā pašā viesnīcā, tajos pašos birojos un veikalos. Tagad kopš pēdējā brauciena uz Lietuvu jau paskrējuši gadi, tāpēc ir īstais brīdis paskatīties, kā pilsēta mainījusies.
Pandēmijas viļņiem pa vidu vasarā varēja pagūt aizceļot uz Somiju, lai tur ne tikai izbaudītu baltās naktis, bet arī iepazītu hipsterrajonus, pārsteidzošu dabu un satiktu bezgalīgus zosu barus.
Dienvidspānija ir kontrastiem bagāts reģions. Pilsētās ar vēsturisku šarmu apveltīti kvartāli sadzīvo ar vienveidīgu daudzstāvu namu rajoniem. Vidusjūras malā manāmi gan krāšņi ziedi un spilgti saulessargi, gan smilšaini liedagi un klinšaini stāvkrasti. Katoļu baznīcas slejas blakus modernas tolerances apliecinājumiem. Spāņu ugunīgais temperaments rod izpausmes kultūrā, bet attieksme pret Covid-19 pandēmiju ir tik mierīga, ka trāpīgs tās simbols varētu būt visapkārt redzamie relaksētie kaķi.
Pēc kovidlaika dzīves četrās sienās patiesam priekam pietiek jau ar maltīti ārpus mājas un nakšņošanu viesnīcā. Taču, ja tam visam vēl pievieno klāt izgaismotas un sakoptas pilis, parkus, baznīcas un pat veselu dzelzceļa mezglu, tad laba atpūta un garastāvoklis garantēts, arī ceļojot tepat pa Latviju.
Atceroties ceļojumu uz Aleksandriju vēl pirms pandēmijas un ierobežojumiem, prātā vispirms nāk viesmīlība. Taču arī slavenā bibliotēka, dārzi un rotaslietu greznums, kas acīmredzot bijis iedvesmas avots ne vienam vien arī mūsdienās.
Kad nu Covid-19 uzbrukuma dēļ atkal nav pieejamas daudzas kultūras un izklaides vietas un pasākumi stipri apcirpti, bet nepavisam negribas brīvos brīžus pavadīt četrās sienās, gremdējoties rudens splīnā, vislabākais, ko darīt, ir doties dabā. Šoreiz – pa Mežtaku līdz Līgatnei un alām ar vīnu.
Ja mežoņi strauji ir kļuvuši par kristiešiem, kultūrvide sola pārsteigumus – to apliecina Indijas ziemeļu province Nāgālenda un tās grandiozais sešpadsmit nagi cilšu kultūras festivāls pērn. Pirms lielā notikuma apmeklējām vēl arī angami cilts ciematu un iekļāvāmies aziātiskā Ziemassvētku jautrībā.
Sākot stāstu par ceļojumu Baltijas burbulī, pagājušajā reizē apstājāmies pie Ežezera, kur ieplānoto košo fotosesiju atcēla lietusgāze. Taču jau nākamā diena atkal uzaust saulaina, un ar to ir arī pienācis laiks doties pie dienvidu kaimiņiem – uz Lietuvu. Līdzīgi kā ar Igauniju uzreiz uzņemam kursu tieši uz galvaspilsētu.
Salacgrīva ir dzīvs pierādījums, ka arī mūsdienās pat visikdienišķākajām vajadzībām celtas būves ir pelnījušas izcelšanu un var kļūt par neatņemamu pilsētas dzīves sastāvdaļu. Proti, pārtikas veikala top! ēka te ne tikai labi iedzīvojusies, bet pat kļuvusi par tādu kā neoficiālo centru un atzīmēšanās punktu gan vietējiem, gan tiem, kas pilsētai tikai brauc cauri.
Vienības nams Daugavpilī jeb Latvijas pirmā Gaismas pils ir grandiozu izmēru un augstas kvalitātes sabiedriska ēka, kas tika uzcelta tikai 17 mēnešos – tik liela bija vēlme, pareizi organizēts darbs un valstiskā griba. Jā, arī ambīcijas parādīt Latgales nozīmi Latvijā un Latvijas vietu Eiropā.
Zaļā sinagoga Rēzeknē ir kļuvusi par Latvijas ebreju lūgšanu namu vēstnesi – restaurēta, atvērta visiem, viesmīlīga un atraktīva tā aicina pārkāpt slieksni un iedziļināties gan ebreju reliģijā un kultūrā, gan Latgales šarmantajā etnisko grupu sadraudzībā. Šeit būvkultūrai ir "mozusticīgo" saknes pagātnē un rūpīgs restaurācijas darbs tagadnē – pamatīgs veikums ar unikālu atradumu zāles centrā.